Diez vai atradīsies kāds, kurš varētu apgalvot, ka viņa mājās nav nevienas lietas, kas gadiem ilgi nav izmantota. Lai gan mūsdienās arvien populārāks kļūst minimālisms, mūsu vecāku un vecvecāku paaudze uz lietām skatījās citādi ja bēniņos vai šķūnī bija vieta, kāpēc kaut ko mest ārā? Rezultātā daudzās mājās joprojām glabājas īstas pagātnes laika kapsulas.
Sociālo mediju platformā “Threads” kāds vīrietis aizsāka diskusiju ar šķietami nevainīgu jautājumu: “Dīvainākās lietas, kuras tev bērnībā bija mājās. Man omei bija bēru fotogrāfijas, kuras regulāri tika pārskatītas, lai skumtu un gremdētos atmiņās.”
Ar to vien pietika, lai desmitiem cilvēku sāktu dalīties savās atmiņās par neparastākajām, biedējošākajām un reizēm arī ļoti vērtīgajām lietām, kas glabājušās viņu vecvecāku mājās.
Daži stāsti izraisīja smaidu, citi – neizpratni“Manam ģedam bija kājas protēze pakārta pie krāsns. Un man bija bail no tās.”
“Tētis bija makšķernieks. Ledusskapī bieži bija tārpi.”
Īpašu uzmanību izpelnījās kādas sievietes stāsts: “Manai omei bija manas mammas bēru ieraksts video kasetē.”
Savukārt kāds cits komentētājs atzina, ka bērnībā nesapratis, kāpēc vecvecāki glabā bēru fotogrāfijas, taču vēlāk mainījis savu viedokli: “Bez citām dīvainām lietām, kā seniem darbarīkiem un amatrīkiem, mums bija gan bēru, gan kapu bildes. Bērnībā tās man likās pilnīgs absurds, bet, kad sāku pētīt dzimtas vēsturi, sapratu, ka tas ir ļoti vērtīgs materiāls.”
Neiztrūka arī stāstu par bērnības vilšanos: “Es uzrāvos pie vecmammas metāla cepumu kārbas, kurā bija diegu spolītes un adatas. Kopš tā laika sapratu, ka ne viss dzīvē ir tā, kā izskatās.”
Kāds cits atcerējās vēl neparastāku atradumu: “Bērnībā tie bija mirušas tantes zobi ar zelta plombām.”
Savukārt citā ģimenē tika glabāts pat strādājošs radiācijas mērītājs: “Aparāts, ar kuru varēja mērīt radiācijas līmeni, ar nelielu radioaktīvu elementu iekšā. Geigera skaitītājs, ja atmiņa neviļ.”
“Pie omes stāvēja mammas bize, kuru viņa nogrieza bērnībā,” raksta kāds cits lietotājs.
Tikmēr kāda cita cilvēka atmiņās īpašu vietu ieņem vectēva skapī glabātā lāča kažokāda: “Manam vectēvam skapī karājās īsta lāča kažokāda. Kad draugs paslēpās tajā skapī, viņš no bailēm apčurājās. Tā kažokāda tiešām bija briesmīga.”
Psihologi jau gadiem ilgi skaidro, ka pieķeršanās priekšmetiem ir daudz dziļāka nekā vēlme vienkārši uzkrāt mantas. Daudzas lietas cilvēki glabā nevis to praktiskās vērtības dēļ, bet gan tāpēc, ka tās saistās ar atmiņām, ģimenes stāstiem un svarīgiem dzīves notikumiem.
Ārvalstu medijos vairākkārt apskatīts tā dēvētais “sentimentālās vērtības efekts” (sentimental value effect), kas skaidro, kāpēc cilvēki mēdz saglabāt priekšmetus, kuri citiem šķiet pilnīgi bezjēdzīgi.
Veca bize, bēru fotogrāfijas, senas darba lietas vai pat zobi ar zelta plombām var kalpot kā sava veida saikne ar cilvēkiem, kuri vairs nav starp mums.
Speciālisti norāda, ka īpaši izteikti tas novērojams vecākajās paaudzēs. Cilvēki, kuri piedzīvojuši karu, pēckara gadus vai dažādus trūkuma periodus, bieži vien pieraduši neko nemest ārā, jo jebkura lieta kādreiz varēja noderēt. Tāpēc daudzu vecvecāku bēniņi un šķūņi pārvērtušies īstos muzejos.
Savukārt jaunākā paaudze uz šīm mantām bieži raugās ar smaidu vai neizpratni, līdz brīdim, kad paši sāk interesēties par dzimtas vēsturi. Tad izrādās, ka šķietami dīvainas fotogrāfijas, vēstules vai citi priekšmeti var kļūt par vērtīgu liecību par ģimenes pagātni.
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram! Par faktu kļūdām lūdzam ziņot e-pastā [email protected].
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ziņot par kļūdu pogas , lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!
Atstāt komentāru