Ja godīgi, es īpaši nestādos priekšā, kādas man būtu emocijas, ja piepeši nakts vidū man pienāktu vēsts, ka ārā, tumsā, ir kaut kādas briesmas.
Uzreiz pateikšu, man tā nav aktuāla iespēja, jo neesmu un nekad nebūšu no tiem, kuriem pēdējais, ko viņi redz pirms aizmigšanas ir telefona ekrāns, un pirmais, ko viņi skatās, kad pamostas, arīdzan ir telefona ekrāns – vai nav kaut kas nokavēts?
Mans telefons stāv tālu prom no guļamistabas, un līdz ar to, ja pirms pāris dienām droni būtu ieklīduši nevis Rēzeknes pusē, bet gan Purvciemā, es šūnu apraides paziņojumu nebūtu dzirdējis.
Jo, ja man telefons būtu pie gultas un es to būtu saņēmis – ko īsti valsts tādā gadījumā no manis sagaida? Ņemt bisi un iet ārā skatīties, kas tur notiek? Vismaz uz balkona izkāpt?
Trijos naktī ārā ir tumšs. Varbūt es tur dzirdētu kaut kādu dūkšanu. Pilsētā maz kas var gadīties, un man šķiet, arī tādā gadījumā mans pirmais instinkts nebūtu padomāt, ka tā dūkšana nes vēsti par manu tūlītējo bojāeju.
Plus vēl man bises vispār nav.
Nešaubos, ka mūsu pārvaldes sistēma ir augstās domās par šo šūnu brīdinājumu sistēmu.
Zinu, darba ļaudis pēc nesenajiem dronu incidentiem ir nākuši ar domu, ka visvairāk tādā situācijā ir vajadzīga informācija, un tāpēc valsts acīmredzot var justies pašlepna, ka ir izstrādāta šāda paziņojumu sistēma.
Bet mani neliek mierā jautājums, vai tā tomēr nebūtu uzskatāma par ļaužu nevajadzīgu tracināšanu?
Ja tik tiešām notiktu uzbrukums pret mūsu valsti, vai ar šūnu apraides paziņojumiem pietiktu?
Respektīvi, ja 1940. gadā valsts rīcībā būtu bijušas attiecīgās tehnoloģijas, vai Ulmanim būtu bijis sakarīgāk tautu uzrunāt nevis pa radio, kā tas notika, bet tā vietā likt attiecīgajiem cilvēkiem izsūtīt īsziņu telefonā, ka valstī ir ienācis krievs, un latviešiem vajadzētu ar to samierināties? Palieciet savā vietā. Tā tur būtu teikts.
Negribu ņirgāties par cilvēkiem Rēzeknes pusē, kuri acīmredzot sajutās apdraudēti.
Bet gribu tomēr arīdzan piedāvāt atgādinājumu, ka te nebija runa par agresīvu uzbrukumu no agresīva ienaidnieka.
Te bija citas valsts izmisīgi centieni sevi sargāt pret daudzreiz lielāku, agresīvāku un kretīniskāku valsti.
Ukraina jau kādu laiku ir likusi uzsvaru uz ienaidnieka naftas industrijas taranēšanu, labi zinot, ka tieši ienākumi no naftas tirdzniecības ir tas, kas visvairāk Kremļa barbariem ļauj finansēt genocīdu pret ukraiņu tautu.
Un tīri ģeogrāfiskā nozīmē tā ir sanācis, ka divas no Maskavas galvenajām naftas produktu ostām atrodas valsts pašos ziemeļrietumos. Ustlugas un Primorskas ostas.
Ja uz kartes novelk taisnu līniju starp Ukrainu un minētajām ostām, tad ir redzams, ka no tās pirmās nosūtītam dronam vai raķetei būtu jālido tieši pāri Baltkrievijas un Krievijas teritorijai.
Alternatīva ir lidot pāri sabiedroto valstu teritorijai, bet tur nelaime ir apstāklī, ka visas trīs Baltijas valstis jau pirms laiciņa paziņoja, ka viņu gaisa telpa uzbrukumiem pret trešās puses valsti skaitās slēgta.
Pirms pāris nedēļām Kremlis kārtējo reizi skaļi pateica to, par ko vajadzēja paklusēt, proti, domu, ka Baltijas valstis visas slepus piedalās uzbrukumos pret Krieviju un tāpēc tām vajag pašām sargāties.
Cik var spriest, uzbrukums pret Ustlugu un Primorsku bija saistīts ar lielu dronu kopienu, kura devās pāri Krievijas pašiem, pašiem rietumiem zinot, ka pretgaisa aizsardzība varbūt varēs notriekt vienu daļu mākslīgo lidaparātu, bet visus noteikti nē.
Tie droni, kuri pēdējā laikā ir uzradušies Latvijā un vienu sabiedrības daļu sacēlusi pavisam satrakotā gaisā? Acīmredzot droni, kuri Krievijas intensīvās elektroniskās aizsardzības sistēmas dēļ noklīda no ceļa.
Saprotu, protams, ka vidējam latvietim pirmais instinkts padzirdot par dronu, kurš šķērsojis mūsu valsts robežu, būs padomāt atkal tas krievs te ir uzdarbojies.
Nav nekāds noslēpums, ka Krievija jau sen ir taranējusi Baltijas valstis un citas NATO dalībvalstis ar pārlidojumiem, kuros kara lidmašīnai izslēgti visi atpazīšanās signāli. No Baltkrievijas Lietuvā pērn nāca kaudze dronu ar piekārtām kontrabandas cigaretēm.
Kremļa fašists nekad īpaši nav slēpis savu līdz kliņķim cinisko pārliecību, ka PSRS sabrukums bija masīva ģeopolitiska traģēdija, un viņa uzdevums līdz ar to ir to atjaunot. Ne velti mūsu kaimiņvalstī jau sen rehabilitēts skaitās rīkļu rāvējs Staļins, kā arī Krievijas cars Pēteris lielais, kurš pirmais ienāca mūspuses teritorijā ar cerību izcirst “logu uz Eiropu.”
Nemaz nerunājot, protams, par to, kas notika pēc 2. Pasaules kara, kad rietumu sabiedrotās valstīs attiecībā uz sabiedrotajiem no Tautu savienības, kuri bija nonākuši aiz tā dēvētā dzels priekškara, principā paraustīja plecus un pateica, lai tā būtu.
No tā visa ir skaidri saprotams, kāpēc jēdziens “Krievija” daudziem latviešiem uzdzen šermuļus.
Nav tā nekad bijusi mūsu valstij un tautai draudzene. Pat 1922. gadā, kad parakstīts līgums par atteikšanos no Krievijas impērijas kādreizējās teritorijas “uz mūžīgiem laikiem,” krievu sarunu vedējiem aiz muguras bija sakrustoti pirksti.
Bet šajā gadījumā, pēc tā, ko esmu varējis spriest no lasītā, nav runa par droniem, kurus Krievija izšāva Ukrainas virzienā un kuri noklīda no ceļa.
Nē, runa ir par droniem, kas izšauti no Ukrainas un Krievijas naftas ostu virzienā.
Kā minēju, varu saprast vietējo iedzīvotāju satraukumu. Nudien nakts vidū saņemt īsziņu telefonā, ka ārā kaut kas ir uzglūnējis, var nozīmēt ķeršanos pie sirds drapēm.
Turklāt zinu, ka vienā no pēdējiem gadījumiem arīdzan notika sprādziens. Internetā parādījās jēdziens, ka sprāgusi “naftas bāze” un ar laiku izrādījās, ka sprādzis tukšs naftas tanks, kas nav īsti viens un tas pats. Internets allaž ir domāts nevis informēšanai, bet gan klikšķu veicināšanai cerībā, ka reklāmdevēji portālam maksās lielāku piķi par reklāmu izvietošanu tur.
Rēzeknes pusē nākamajā dienā pēc visas lielās jezgas skolas bija slēgtas. “Man ir bail,” tā pateica viens puisis, kas intervēts Latgales televīzijā.
Neko neņemot nost no cilvēku īstenām rūpēm, gribu tomēr konstatēt pirmkārt, ka kārtējo reizi demagogi mūsu politiskajā šķirā ir saskatījuši izdevību.
Vainīgs pie notikušā bija nevis komandieris Ukrainā, bet gan specifiski un konkrēti Latvijas aizsardzības ministrs Sprūda kungs, kuram līdz ar to vajadzētu kaunēties un demisionēt, vai arī demagogi katrā Saeimas sēdē nāks ar demisijas pieprasījumu labi zinot, ka valdošā koalīcija tā kaut kam nepiekritīs.
Slava Ukraini!
