Digitālā satura veidotājus, blogerus, influencerus un podkāstu veidotājus pagaidām ir pāragri uzskatīt par žurnālistiem, secināts Latvijas Mediju ētikas padomes publiskotajā pētījumā par digitālā satura veidotājiem ārpus tradicionālajiem medijiem.
Pētījuma autori norāda, ka digitālā satura veidotāji var būt ļoti atšķirīgi viens no otra savos darbības formātos un satura tematikā, līdz ar to uz viņiem tiek attiecināti dažādi apzīmējumi. Izplatītākais apzīmējums - ietekmētāji jeb influenceri - tipiski tiek attiecināts uz komerciāla satura veidotājiem, kas reklamē vai pārdod savus vai trešo pušu produktus un pakalpojumus.
Tomēr līdztekus ar vārdu "ietekmētāji" tiek apzīmēti arī cilvēki, kas veido saturu sociāliem vai kultūras mērķiem. Piemēram, mākslinieki vai izklaidētāji publicē saturu sociālo mediju platformās - viņi reklamē un pārdod savu darbu vai uzstāšanos, taču pašam saturam ir kultūras vai sociāls raksturs.
Kā norāda pētījuma veicēji, papildus komerciālajiem ietekmētājiem pastāv arī satura veidotāji, kuriem nav komerciālu interešu. Daži šādi nekomerciāli ietekmētāji izmanto sociālos medijus tikai sociāliem, izglītojošiem vai politiskiem mērķiem. Viņiem primāri nav biznesa interešu sociālo mediju ekosistēmā, taču viņu veidotais saturs joprojām var būt plaši izplatīts un ietekmīgs.
Līdztekus šie nekomerciālie satura veidotāji var piedāvāt saturu ar komerciālu ievirzi, piemēram, produktu un pakalpojumu apskatus, taču, atšķirībā no komerciālajiem ietekmētājiem, nesaņemot atlīdzību no šo produktu vai pakalpojumu pārdevējiem.
Tos satura veidotājus, kuri regulāri publicē saturu par aktuālajiem notikumiem un pilsoniskajiem jautājumiem sociālajos medijos un kuriem ir nozīmīga auditorija, citviet pasaulē dēvē par ziņu ietekmētājiem (angliski - newsfluencers). Ziņu influenceri var būt gan pašnodarbināti žurnālisti, gan ar medijiem nesaistīti žurnālistiskā satura "YouTube" veidotāji, "TikTok" autori un "Twitch" straumētāji un citi.
Aplūkojot 40 populārus raidierakstus Latvijā, pētījuma veicēji novērojuši vairākas tendences. Populārākā satura tēma ir cilvēka personīgā izaugsme, psiholoģija, produktivitāte. Nākamā bieži sastopamā tēma raidierakstos ir cilvēka mentālā un fiziskā veselība.
Tāpat spilgti pamanāms ir arī veselības tematikai tuvais temats - fitness, secināts pētījumā. Apjomīgs saturs tiek veidots arī par biznesa un uzņēmējdarbības tematiku.
Tikai nelielu raidierakstu daļu Latvijā veido saturs par sociālpolitiskām tēmām - intervijas ar sabiedrībā zināmām personām, konkrētu jomu ekspertiem un apskati par notikumiem Latvijā un pasaulē, novērots pētījumā. Podkāstu tēmas nereti saistās arī ar dažādām nodarbēm un hobijiem - makšķerēšanu, auto, bērnu audzināšanu un citiem.
Pētījumā tika aptaujāti arī mediju un akadēmiskās vides eksperti un digitālā satura veidotāji, gūstot ieskatu par mediju satura veidotāju izvēlētā darbības modeļa priekšrocībām un profesionālās darbības riskiem. Piemēram, kā būtiska mediju satura veidotāju priekšrocība salīdzinājumā ar žurnālistiem tika norādīta ātrāka publicēšana, mazāki institucionālie ierobežojumi, potenciāli lielāki ienākumi, iespēja veidot saturu bez žurnālista izglītības, kā arī iespēja sazināties ar auditoriju un veidot personīgo zīmolu.
Tas kopumā parāda, ka satura veidotāju galvenais ieguvums ir ātrums, neatkarība un ciešāka saikne ar auditoriju, nevis tradicionālā profesionālā struktūra, secina viena no pētījuma autorēm - komunikācijas zinātņu doktore, RTU Rēzeknes akadēmijas docente un vadošā pētniece Sandra Sprudzāne.
Pētniece skaidro, ka pie būtiskākajiem riskiem eksperti norādījuši juridiskās atbildības un regulējuma trūkumu, finansējuma slēptu ietekmi uz saturu un interešu konfliktus, informācijas kvalitāti un uzticamību, ētikas un profesionālo standartu neesamību, kā arī sabiedriskās un politiskās ietekmes riskus.
Analizējot Latvijā pieejamos raidierakstus, pētījumā novērots, ka informācija par profesionālo ētiku vai citiem aspektiem, kas būtu attiecināmi uz savas darbības skaidrošanu, galvenokārt sniegta tikai kā finansētāja ietekmes apraksts, taču veids, kā tas tiek darīts, starp dažādiem satura veidotājiem mēdz atšķirties.
Pētījumā secināts, ka 75% no aptaujātajiem mediju un akadēmiskās vides ekspertiem atbalsta vienotu ētikas standartu piemērošanu, kas norāda uz skaidru tendenci - sabiedrībā pastāv gaidas, ka arī mediju satura veidotājiem vajadzētu ievērot līdzīgus profesionālos principus kā tradicionālajiem žurnālistiem. Tajā pašā laikā 25% saglabā neitrālu nostāju, kas var liecināt par neskaidrību vai atšķirīgu izpratni par šo divu grupu lomām un atbildību mediju vidē. Tāpat arī vienprātīgi tiek atbalstīta doma par vienotas pašregulācijas sistēmas ieviešanu.
Pētījumā aplūkotas arī konkurences un sadarbības formas starp profesionālajiem žurnālistiem un digitālā satura veidotājiem. Secināts, ka robežas starp abu grupu pārstāvjiem kļūst neskaidrākas. Kā skaidro pētījuma autori, tas ir ne vien tādēļ, ka digitālā satura veidotāju radītais saturs ieņem arvien lielāku redzamību dažādās sociālo mediju un citās informācijas izplatīšanas platformās, bet arī tāpēc, ka daļa mediju un žurnālistu pārņem digitālā satura veidotāju taktikas auditorijas sasniegšanai un piesaistei - stāstījums pirmajā personā, emocionālā stāstniecība, personiskā zīmola attīstīšana, vēršanās pie auditorijas un attiecību veidošana ar to.
Pētījumā minēts, ka pieeja saglabāt stingru juridisku nošķīrumu starp tradicionālajiem medijiem un digitālā satura veidotājiem arvien vairāk šķiet atrauta no mūsdienu komunikācijas realitātes.
Vienlaikus pārlieku cieša abu kategoriju pielīdzināšana apdraudētu demokrātijai svarīgos žurnālistu profesionālos, ētiskos un institucionālos aizsardzības mehānismus. Tāpēc pētījumā, vadoties no nacionālajiem un Eiropas Savienības tiesību aktiem, rekomendācijām un tiesu prakses, analizēta arī žurnālista statusa nozīme un privilēģijas, žurnālista un mediju pakalpojumu sniedzēja, kā arī raidierakstu veidotāju, influenceru, blogeru tiesiskais statuss, tiesības un pienākumi.
Pētījuma līdzautore, mediju tiesību eksperte, zvērināta advokāte un partnere birojā "Šķiņķis Pētersons Bīriņa" Linda Bīriņa akcentē, ka žurnālista statusam ir nozīme, jo žurnālisti bauda tādas tiesības kā avotu aizsardzība un konfidencialitāte, piekļuve ierobežotas pieejamības informācijai, personas datu apstrāde, pastiprināta aizsardzība pret uzraudzību un iejaukšanos, redakcionālā neatkarība, aizsardzība satura ierobežošanas un dzēšanas gadījumos, aizsardzība pret acīmredzami nepamatotām prasībām un tiesvedībām.
Šis apsvērums ir pamatā tam, kāpēc žurnālisti ir jāatšķir no pārējām personām, kurām ir tiesības uz vārda brīvību, skaidro eksperte. Ņemot vērā, ka mediju satura veidotāji digitālajās platformās pārņem jomu un funkcijas, kas iepriekš galvenokārt bija profesionālu žurnālistu uzdevums, aktualizējas jautājums, kādos gadījumos un kam var tikt piešķirts žurnālista statuss.
Pētījumā Bīriņa iezīmē šobrīd notiekošo pāreju žurnālistu definēšanas teorijās - no institucionālās un funkcionālo, kura izplatīta Eiropas Savienības un Eiropas Cilvēktiesību tiesu praksē un atsevišķos aspektos nostiprināta arī Latvijā Augstākās tiesas judikatūrā. Secināts, ka saskaņā ar šo pieeju arī ārpus tradicionālajiem medijiem strādājošie satura veidotāji, kas atbilst žurnālista funkcionālajai definīcijai un ievēro profesionālos un ētikas standartus, var tikt uzskatīti par žurnālistiem un attiecīgi iegūt žurnālistu tiesības un privilēģijas.
Tāpat arī žurnālisti, influenceri, blogeri, podkasteri un jebkādi citi līdzīgas darbības veicēji var tikt uzskatīti par mediju pakalpojumu sniedzējiem ar visām no šī statusa izrietošajām tiesībām un pienākumiem, ja tie veic regulāru, strukturētu profesionālu darbību ar nolūku informēt, izklaidēt vai izglītot, patur faktisku kontroli par satura izvēli, nosaka, kādā veidā tas tiek organizēts, taču vienlaikus savā darbībā ievēro arī nozares profesionālos un ētikas standartus.
Pētījums veikts ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu.
