Arvien vairāk universitāšu atver filiāles citās valstīs. Kāpēc?
"Izglītība ir kļuvusi par eksportējamu produktu, un augstskolu filiāles ir kļuvušas par stratēģiskiem tiltiem, kas nes sev līdzi ne tikai diplomus, bet arī ekonomisko izaugsmi, kultūras saites un ģeopolitisko ietekmi, - savā analītiskajā rakstā atzīmē Andrejs Cinis, Rīgas Ziemeļvalstu augstskolas prorektors administratīvajā darbā.
Filiāles nav tikai par augstāko izglītību, universitāšu bilancēm vai reitingiem. Tās ir par plašāku nākotnes veidošanu, par kultūras saitēm, par valsts vērtību pārnesi, par talantu piesaisti un uzņēmējdarbības sadarbības tīkliem.
Piemēram, katrs absolvents, kurš iegūst diplomu Latvijas augstskolas filiālē ārvalstīs, ar savu profesionālo identitāti saistās ar Latvijas izglītības sistēmu, valodu un biznesa kultūru. Kad pēc desmit gadiem viņam būs nepieciešams sadarbības partneris Eiropā, viņš, visticamāk, domās par Latviju. Tas nav tikai par tūlītēju ieguvumu, bet par ilgtermiņa ietekmi, un tieši šāda ietekme mūsdienu pasaulē rada nāciju bagātību.
Šo loģiku īpaši skaidri parāda Lielbritānijas piemērs.
Kopš 2023. gada Lielbritānija ir pastiprinājusi imigrācijas un vīzu politiku. Starptautisko studentu skaits valstī ir samazinājies par 4 procentiem, un no 2027. gada plānots saīsināt pēcstudiju uzturēšanās termiņu. Varētu šķist, ka valsts ierobežo izglītības eksportu. Taču realitāte ir pretēja.
Tajā pašā laikā pārrobežu izglītībā, proti, filiālēs un partneraugstskolās, mācās vairāk nekā 650 000 studentu. Tas ir par 7,8 procentiem vairāk nekā gadu iepriekš. Šis skaitlis strauji tuvojas to ārvalstu studentu skaitam, kuri fiziski studē pašā Lielbritānijā.
Pēc analītiķu prognozēm jau tuvākajos gados britu augstskolās ārpus valsts varētu mācīties vairāk studentu nekā pašā valstī. Tas iespējams tāpēc, ka Lielbritānija ir sapratusi vienkāršu principu. Nākotne pieder nevis valstīm, kas piesaista mobilitātes studentus, bet valstīm, kas veido klātbūtni tur, kur šie studenti dzīvo.
Nesen Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers 2025. gada vizītes laikā Indijā, piedaloties Lankašīras un Sarejas universitāšu filiāļu atļauju saņemšanā, pateica būtisko: vairāk Indijas studentu iegūs pasaules līmeņa britu izglītību, vienlaikus stiprinot saites starp abām valstīm un ienesot miljonus atpakaļ Lielbritānijas ekonomikā.
Šajā formulējumā nav ne diplomātiskas kautrības, ne akadēmiskas romantikas. Tā ir skaidri formulēta ekonomiskā loģika. Filiāles nav filantropija. Tās ir instruments, ar kuru valsts eksportē izglītību, piesaista talantus un nostiprina savu klātbūtni stratēģiski svarīgos tirgos.
Jau 2022. gadā Lielbritānijas augstskolu filiāles radīja gandrīz vienu miljardu mārciņu lielus ieņēmumus. Taču tas britiem nav gala rezultāts, bet tikai starpposms. Britu padome 2025. gadā prezentēja jaunu pārrobežu izglītības stratēģiju 2025.–2027. gadam ar skaidru mērķi padarīt Lielbritāniju par pirmo izvēli globālajā pārrobežu izglītībā. Vienlaikus valdības stratēģiskais uzdevums ir līdz 2030. gadam palielināt kopējos izglītības eksporta ieņēmumus līdz 40 miljardiem mārciņu. Filiāles šajā modelī nav blakus virziens. Tās ir viens no stūrakmeņiem.
Briti nerunā par to, kā aizsargāt savu izglītības tirgu. Viņi runā par to, kā to paplašināt.
Indija: tirgus, kurā uzvar tie, kas ienāk pirmie
ASV, Kanādas, Lielbritānijas un Austrālijas stratēģiskās aktivitātes šobrīd virza viens kopīgs magnēts – Indija.
Tā ir valsts, kurā līdz 2035. gadam augstākajā izglītībā būs nepieciešamas 70 miljonu studentu vietas. Tas ir pieprasījuma apjoms, ko vietējās augstskolas nespēs pilnībā nosegt. Tas atver plašas iespējas tām valstīm, kuras spēs šajā tirgū būt klātesošas.
Līdz šim Indijā vairāk nekā 30 pasaules universitāšu jau ir izveidojušas, saņēmušas apstiprinājumu vai plāno atvērt savas filiāles. Lielākā daļa no tām ir britu augstskolas, tostarp Aberdīna, Bristole, Koventri, Sauthemptona, Liverpūle, Karalienes universitāte Belfāstā un Jorka.
Uz šī fona Latvijas situācija ir divējāda. No vienas puses, mums jau ir pieredze. No otras puses, mums joprojām nav sistēmas.
Šobrīd Latvijā ārvalstu filiāles ir tikai divām augstskolām, Rīgas Stradiņa universitātei ar filiāli Vācijā un Rīgas Ziemeļvalstu augstskolai ar filiāli Uzbekistānā. RSU filiāle Vācijā ir labs piemērs tam, kā medicīnas izglītību iespējams integrēt Eiropas klīniku tīklā. Savukārt RZA filiāle parāda, kā Latvija var būt klātesoša ārpus Eiropas Savienības strauji augošajā Centrālāzijas tirgū.
Taču divi veiksmīgi piemēri vēl neveido politiku. Latvijai šobrīd ir divas izvēles. Turpināt uztvert filiāles kā iespējamu atsevišķu augstskolu iniciatīvu bez valsts stratēģijas, bez normatīvā regulējuma, bez mērķtiecīga atbalsta un bez konkurētspējīgas attīstības politikas.
Vai arī rīkoties kā britiem, emirātiem un kazahiem. Izstrādāt nacionālu stratēģiju, noteikt prioritārās valstis, piedāvāt atbilstošus atbalsta mehānismus un iesaistīt valsts institūcijas šīs politikas īstenošanā. Veidot nevis atsevišķas filiāles, bet pārdomātu ekosistēmu.
