Krievija arī 2026. gadā pastiprinās hibrīdaktivitātes un ietekmes operācijas Eiropā, tādu viedokli pauda Austrumeiropas politikas pētījumu centra direktors un Rīgas Stradiņa universitātes lektors Māris Cepurītis.
Viņš norādīja, ka 2026. gadā Krievijas diktatora Vladimira Putina režīmam tiešu draudu stabilitātei un noturībai nebūs, vienlaikus palielināsies sankciju radītais ekonomiskais un sociālais spiediens, ko visvairāk izjutīs Krievijas sabiedrība un privātais sektors.
Cepurītis norādīja, ka Krievijas režīms ir būtiski attālinājies no sabiedrības un savu noturību turpinās uzturēt ar augstu represiju līmeni, tostarp pastiprinot cenzūru un vēršoties pret citādi domājošajiem. Vienlaikus Krievija centīsies maksimāli novērst jebkādas izteiktas pret režīmu vērstas opozicionāras aktivitātes gan valsts iekšienē, gan ārpus tās.
Raksturojot Krievijas ārpolitiskos mērķus, Cepurītis sacīja, ka Maskavas primārais mērķis ir, izmantojot tā dēvēto miera sarunu procesu, spēlēt uz ASV, cenšoties atjaunot attiecības kādas tās bija pirms 2014. un 2022. gada vai veidot tās jaunā līmenī ar kopīgiem ekonomiskiem, tostarp enerģētikas projektiem. Vienlaikus Krievija sarunu procesā centīsies panākt arī daļu no prasībām, kas tika izvirzītas 2021. gada beigās, īpaši attiecībā uz Ukrainu, ierobežojot tās suverenitāti, tostarp spēju pievienoties NATO un veidot citas drošības alianses.
Eksperts norādīja, ka Krievija mēģinās ietekmēt arī drošības vidi kaimiņreģionos, veidojot apstākļus, kas mazinātu kaimiņvalstu spējas aizsargāties gan pret tradicionālu militāru apdraudējumu, gan pret hibrīddraudiem, tādējādi saglabājot iespējas iejaukties šo valstu iekšpolitiskajās un ārpolitiskajās izvēlēs.
Vērtējot 2026. gadā gaidāmās vēlēšanas vairākās Eiropas valstīs, Cepurītis sacīja, ka Krievijas gatavība ietekmēt vēlēšanu procesus saglabāsies. Viņš norādīja, ka Krievija centīsies izmantot gan jau iepriekš pielietotus instrumentus, gan meklēs jaunus. Papildus dezinformācijas un ietekmes aktivitātēm Krievija, pēc eksperta teiktā, turpinās arī redzamākas, kinētiskāka rakstura darbības, tostarp iespējamos sabotāžas mēģinājumus, neidentificētu dronu pārlidojumus, kā arī militāras demonstrācijas Baltijas jūrā no gaisa un jūras kuģiem, tādējādi uzturot spiedienu uz Eiropas valstīm.
Cepurītis skaidroja, ka ar šādām darbībām Krievija cenšas panākt sev labvēlīgāku politiku, tostarp radīt stratēģiskas dilemmas Eiropas valstīm, lai tās vairāk koncentrētos uz savu drošību un mazāk resursu novirzītu Ukrainas atbalstam. Vienlaikus šādi tiek testēta NATO un dalībvalstu reakcija, kā arī izdarīts spiediens uz sabiedrībām, radot apdraudējuma sajūtu un mudinot vērsties pie politiskajiem lēmumu pieņēmējiem, proti, ja tie nevar aizstāvēt, tad iespējamais risinājums ir sadarbība ar Krieviju.
Runājot par iespējamu militāru konfliktu ar NATO, Cepurītis uzsvēra, ka, kamēr Krievija ir aizņemta karā Ukrainā, tās militārās spējas nav pietiekamas, lai vienlaikus stātos pret NATO spēkiem. Viņš norādīja, ka Krievija ir valsts, kas cenšas izmantot dažādas iespējas un ievainojamības, kas palielina konflikta iespējamību, tostarp hibrīddraudu formā. Pēc eksperta paustā, NATO ģenerālsekretāra Marka Rutes izteikumi par to, ka Eiropai jāgatavojas pilna mēroga bruņotam konfliktam, kāds "nav pieredzēts kopš mūsu vecvecāku un vecāku laikiem", jāskata mobilizējošā kontekstā, lai veicinātu NATO dalībvalstu ieguldījumus aizsardzībā, ņemot vērā ASV iesaistes Eiropas drošībā mazināšanās tendences.
Cepurītis norādīja, ka Krievijas un Putina varas elitē jau kopš Covid-19 pandēmijas ir izveidojusies ierobežota informācijas plūsma, jo aizvien šaurākam pietuvināto personu lokam ir bijusi piekļuve prezidentam. Viņš sacīja, ka politiskajā elitē dominē personas, kuras ir gatavas atbalstīt Putinam vēlamo skatījumu, kas jau iepriekš ir novedis pie kļūdainiem aprēķiniem, tostarp 2022. gada iebrukuma Ukrainā. Pēc eksperta teiktā, dažādi dienesti un institūcijas cenšas pasniegt savas darbības kā efektīvas, tai skaitā hibrīdās aktivitātes pret Eiropas valstīm, kas var mazināt Putina motivāciju šādas darbības izbeigt un veicināt to intensificēšanu.
Runājot par Putina motivāciju, Cepurītis sacīja, ka to veido vairāki personiski apsvērumi, taču pēdējos gados dominē vēlme palikt vēsturē kā vienam no Krievijas vai Padomju Savienības līderiem, kurš ļāvis valstij kaut ko sasniegt. Eksperts piebilda, ka šajā ziņā iespējamas paralēles ar Josifa Staļina režīma laiku, kad vara balstījās uz šauru lojālu personu loku un represijām pret citādi domājošajiem.
