Pastu nodaļu skaits Daugavpilī kļūst arvien mazāks. Oktobra beigās slēdzās pasta nodaļa Valkas ielā. Pensijas saņēmēji tuvākajā apkārtnē, kas vecmodīgi saņēma pensiju šeit rokās, spiesti meklēt citus veidus, kā saņemt savus naudas līdzekļus.
Starptiem bija arī mana 81 gada vecā mamma. Tāpēc zemāk aprakstītie notikumi risinājās manā acu priekšā, - raksta portāla Grani žurnālists.
Mamma nolēma, ka pienācis laiks saņemt pensiju mājās — no pastnieka rokām. Pakalpojums maksā 2,39 eiro mēnesī, toties nav jāriskē ziemā, iznākot no mājām. Pēdējā darba dienā Valkas nodaļā viņa uzrakstīja pieteikumu, lai nākamajā mēnesī pensiju piegādātu uz dzīvesvietu. Viņu, protams, nedaudz pārsteidza: saņemšanas datums mainās — no katra mēneša 15. uz 22.
Kamēr mamma atgriezās mājās un visu pārdomāja, viņa ļoti satraucās. Visu nakti negulēja, bet no rīta piezvanīja man: "Es aprēķināju, ka ar datuma pārcelšanu valsts man nozaga 130 eiro," — viņa teica satraukti. Es nomierināju: sak, kopā dosimies uz pastu, uzrakstīsim jaunu pieteikumu, un viņa atkal saņems pensiju 15. datumā.
Bet pastā paziņoja, ka neko mainīt nevar: pastnieks pensiju piegādā tieši šajās dienās. Ja mamma nolems atvērt kontu bankā, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (VSAA) noteiks jaunu datumu — varbūt pat 30. datumu. Par savu ierasto 15. viņa var aizmirst.
Mēs iekāpām mašīnā un devāmies uz VSAA, lai noskaidrotu, vai tas ir iespējams. Tur apstiprināja: maksājuma datumu nosaka datorprogramma, un darbinieki to nevar mainīt. "Kāds datums izkritīs — tajā dienā arī saņemsiet," — mums izskaidroja. Mamma vēl vairāk satraucās.
Mēs atvērām kontu bankā un atgriezāmies VSAA. Es lūdzu mammu nedaudz paklusēt, kamēr runāšu ar inspektoru. Atkal uzdevu jautājumu par pensijas datumu — jau citai darbiniecei. Atbilde bija tāda pati: izlemj programma. Tad es teicu, ka mamma vēlas iesniegt pieteikumu, lai saņemtu pensiju 15. datumā — dienā, kuru viņai sākotnēji noteica valsts. Agrāk — lūdzu, vēlāk — nē. Pensija ir maza, un katra lieka gaidīšanas diena ir svarīga. Lūdzu, dodiet pieteikuma veidlapu.
Inspektore acīmredzami satraucās. "Pagaidiet, redzēsim, ko teiks dators," — viņa teica. Pēc sekundes viņa atdzīvojās: "O! Jums paveicās! Jūs saņemsiet pensiju 15. datumā." Mamma mirdzēja no prieka — it kā būtu laimējusi loterijā. Nebija jāraksta nekādi pieteikumi.
Bet man kļuva skumji. Galu galā ne visiem Latvijā ir bērni un mazbērni, kas gatavi palīdzēt līdzīgās situācijās. Veci cilvēki ir bezspēcīgi, uzticīgi, ievainojami cilvēki. Valstij jānodrošina viss iespējamais, lai viņus pasargātu. Vai vismaz neapbēdinātu vēlreiz. Nerunājot nemaz par to, lai aizsegtos ar "datorprogrammu" sistēmas ērtības dēļ.
