Meklēt Latvijā jomu, kas nebūtu skarta ar zādzībām, ir tāpat kā meklēt politisku utopiju, raksta Vildors Eihmanis portālā Pietiek. Patiesība ir skarba: korupcija nav atsevišķi pārkāpumi, bet sistēmas pamatmehānisms. Tā ir lēna, bet neizārstējama slimība, kas no iekšpuses ēd valsts organismu.
Un šeit mēs nonākam pie īstas dilemmas: mūs visus aplaupa, bet mēs visi klusējam. Kāpēc?
Cipari un shēmas: kā mūs sistemātiski aplaupa
Principa "ne visi zog, bet visus aplaupa" vairs nav tikai sarunu tēma, bet arī kolektīvā realitāte. Mūsu kopējie resursi tiek izsūkti trīs galvenajos līmeņos.
- Valsts un pašvaldību budžeti: caurumi kabatās
Nodokļu maksātāju nauda sistemātiski izzūd:
-
"Piemaksa" publiskajām iepirkumiem: pētījumi rāda, ka izdevumi lieliem infrastruktūras projektiem Latvijā par 20-40% pārsniedz izdevumus līdzīgiem projektiem Igaunijā vai Lietuvā. Šī "inflācija" nozīmē, ka miljoni eiro, kas varētu tikt izmantoti veselības aprūpei vai izglītībai, tiek pārdalīti šaurās aprindās.
-
PVN krāpšana: Finanšu ministrijas aplēses liecina, ka valsts katru gadu zaudē apmēram 400-500 miljonus eiro neapmaksātā PVN dēļ. Šie naudas plūsmu ir organizēti, un to ietekme ir milzīga.
-
Sekas ikdienas dzīvē: saplēsti ceļi, nolietojušās skolas un garas rindas veselības aprūpē – tas nav tikai slikta pārvaldība. Tas ir tiešs apstiprinājums tam, ka nepieciešamie līdzekļi ir aizgājuši citur.
- ES fondi: mūsu nozagtā nākotne
Eiropas nauda, kas paredzēta, lai mūs tuvāk savienotu ar Rietumeiropu, bieži kļūst par līdzekli ātrai bagātināšanai.
Valsts kontroles iestādes norāda, ka vairāk nekā 10 % izmaksāto ES līdzekļu tiek atzīti par potenciāli riskantiem. Runājam par simtiem miljonu eiro.
- Tiek radīti "mākslīgi projekti", kuru vienīgais mērķis ir iegūt līdzekļus, neradot neko reālu. Tādējādi nākamajām paaudzēm tiek atņemtas iespējas.
Klusēšana kā līdzdalība: kāpēc mēs ļaujam tam notikt?
Tas ir īsts dilemm. Kamēr zādzības veic neliela cilvēku grupa, sistēmu atbalsta mūsu kolektīvā klusēšana. Mēs esam upuri, kas kļuvuši par sistēmas atbalstītājiem.
Klusēšanas ekoloģija:
-
Bailes: daudzi klusē, jo baidās zaudēt darbu, līgumus vai saskarties ar administratīvām sekām. Bailes ir reālas, un tās ir radījusi sistēma.
-
Apātija un nogurums: "nekas nemainīsies" ir kļuvis par nacionālo devīzi. Cilvēki ir noguruši no nemainīgajiem ziņojumiem par korupciju un ir zaudējuši ticību iespējamai situācijas maiņai.
-
"Aklums" augstākajos līmeņos: bieži augsta ranga ierēdņi atsakās atzīt problēmas apmēru, norādot uz atsevišķiem gadījumiem, nevis uz sistemātisko mehānismu. Šāds "aklums" legalizē status quo.
Paradokss: Latvijā lielāko apdraudējumu sistēmai rada ne zaglis, bet tas, kurš uzdrīkstas runāt. Tādējādi mēs kā sabiedrība kļūstam par līdzdalībniekiem — aplaupīti, kuri ar savu klusēšanu ļauj sistēmai turpināt pastāvēt.
Secinājums: no dilemmām uz rīcību
Jautājums vairs nav par to, "vai korupcija pastāv", bet par to, "vai mums ir pietiekami daudz gribas spēka, lai to apturētu?".
Lai izbeigtu šo dilemmu, ir nepieciešams:
-
Atzīt sistemātisko raksturu: pārstāt runāt par "atsevišķiem gadījumiem" un sākt runāt par korupciju kā par organizētu nozari, kas darbojas valsts aparātā.
-
Pieprasīt pilnīgu caurredzamību: visiem publiskajiem iepirkumiem, līgumiem un lēmumu pieņēmējiem jābūt pilnībā pieejamiem. Tehnoloģijas to padara iespējamu — trūkst tikai politiskās gribas.
-
Pārstāt veicināt klusēšanu: kā sabiedrība mums jāpārtrauc attieksme, ka "klusēšana ir zelts". Klusēšana šajā kontekstā ir nodevība mūsu kopīgajai nākotnei.
Klusēšana nav bezdarbība. Tas ir aktīvs izvēles atbalstīt sistēmu, kas mūs aplaupa. Katru klusēšanas dienu mums izmaksā miljonus eiro un zog mūsu bērnu nākotni.
Mums jāizvēlas: vai mēs turpināsim būt aplaupīti, kuri klusē, vai kļūsim par pilsoņiem, kuri runā? Jo mūsu klusēšana nav zelts, tā ir nozagto miljardu cena.
Atstāt komentāru