Pat PSRS latviešu valodai nedraudēja tāda briesma 0 164

Latviju pārstāvēja Madonas Valsts ģimnāzijas audzēkne Kate Iesalniece, Rīgas Centra humanitārās vidusskolas audzēkne Reina Eliana Kalniņa, Valmieras Valsts ģimnāzijas audzēknis Emīls Abeles un Siguldas Valsts ģimnāzijas audzēknis Gatis Zlojs.

Lai gan šis ir priecīgs notikums, sabiedrībā aizvien biežāk izskan bažas nevis par angļu valodas nezināšanu, bet tieši pretēji — par tās pārlieku dominanci jauniešu ikdienas saziņā. Problēma kļūst īpaši aktuāla, jo latviešu valodu sāk izstumt svešvaloda, kas savulaik neizdevās pat krievu vai vācu valodai.

Ar pārdomām šajā kontekstā savā Facebook profilā dalījies vēstures skolotājs un grāmatu autors Valdis Klišāns, kurš situāciju raksturo kā satraucošu:

“Es teiktu, ka tā ir dramatiska, bet drīz kļūs katastrofāla. Pat vēlu PSRS laikā latviešu valodai nedraudēja tāda briesma — mēs lietojām daudz krievu valodu aizguvumu, bet joprojām sazinājāmies latviski. Skolā vai universitātē pat iedomāties nevarējām, ka par sportu, mūziku vai politiku varētu runāt krieviski.”

Viņš novērojis, ka aptuveni puse skolēnu starpbrīžu sarunas mūsdienās notiek angļu valodā, un dažās grupās tā kļuvusi par vienīgo saziņas valodu. Klišāns dalās ar dažiem jauniešu izteikumiem, kas raksturo šo tendenci:

• “Latviešu valodā nevar izteikt emocijas.”
• “Es nezinu, kā to pateikt latviski.”
• “I don’t know tāda vārda latviešu valodā.”
• “Latviešu valodā nav vārdu.”
• “Es domāju angliski.”
• “Mēs dzīvojam angliski… ē… vidē visu dienu, mums nav kur runāt latviski.”

Taču, kad skolotājs jauniešiem uzdeva jautājumu — par kuru komandu viņi juta līdzi Eiropas basketbola čempionātā — atbildes bija viennozīmīgi patriotiskas:

• “Protams, mēs par Latviju, jo tā ir mūsu valsts.”
• “Mēs esam latvieši.”
• “Beigās tā tomēr ir Latvija.”

Uz to Klišāns piedāvājis:

“Tad nāciet, mēģināsim kopā saprast, kādi ir piederības un patriotisma kritēriji Latvijai.”

Un atbildes nav ilgi jāgaida — jaunieši skaidri nosaukuši:

“Pilsonība, kultūra un latviešu valoda.”

“Kad es piebildīju, ka, saglabājoties šādam anglizācijas tempam, latviešu valoda — un līdz ar to arī Latvija kā kultūrtelpa — var izzust jau pēc divām vai trim paaudzēm, viņi patiesi aizdomājās,” raksta Klišāns. “No sarunas sapratu, ka neviens ar viņiem par šo problēmu nerunā — medijos šāda tēma vispār nepastāv.”