Kāpēc daži cilvēki sarunājas paši ar sevi: norma vai garīga saslimšana? 0 233

Psihologi izdala divus līmeņus: neirotisko un psihotisko. Cilvēki var runāt paši ar sevi ieraduma pēc: ja bērns redz, kā mamma kaut ko zemlūpā mumļo, viņš šo uzvedību iegaumē. Laika gaitā ieradums saglabājas, un pieaugušais sāk vadīt monologu «gaisā» brīžos, kad viņš jūtas neapmierināts, aizkaitināts vai aizskarts. Šādos gadījumos psihologs var palīdzēt atrast alternatīvus veidus, kā izteikt savas jūtas.

Turklāt cilvēks var izjust nogurumu un emocionālu izdegšanu. Ja šādā situācijā viņš sāk runāt pats ar sevi, tas var būt vienkārši organisma aizsargreakcija. Lai tiktu vaļā no šī parādības, pietiek kārtīgi atpūsties.

Reizēm cilvēki atgriežas pie pagātnes notikumiem un modelē dialogus, izsakot visu, ko viņi vēlētos, iedomātajam sarunu biedram. Tas notiek, kad reālajā dzīvē viņiem tika liegtas iespējas izteikties, un šī vajadzība paliek. Cilvēki var arī iedomāties sarunas ar noteiktiem savu sapņu tēliem. Ja šādas domas nomāc, psihologi var palīdzēt noslēgt gestalta jautājumu.

Kad saruna ar sevi kļūst par slimību

Ja cilvēks sāk dzirdēt balsis, kas komentē viņa darbības vai kritizē, un vēl sliktāk — pavēl veikt kādas darbības, tas jau ir slimības simptoms. Balsis var prasīt veikt bīstamas darbības, piemēram, izlekt pa logu vai nodarīt sev pāri. Cilvēks var uzsākt ar tām dialogu, strīdēties un neatbildēt uz apkārtējās realitātes signāliem uzreiz, jo viņš ir koncentrējies uz to sacīto.

Šādi cilvēki var būt pārlieku iegrimuši domās, ilgi pieņemt lēmumus un vērsties pie iekšējās balss pēc padoma. Šādā gadījumā nepieciešama steidzama ārstēšana psihiatrijas klīnikā.