Tagad nepieciešams noskaidrot, kā tieši tas notiek.
Ikviens, kurš vismaz vienu reizi ir pārcietis koronavīrusu, zina, cik grūti ir iztikt bez ožas. Smaržas ne tikai bagātina mūsu uztveri par apkārtējo pasauli, bet arī spēj izraisīt izmaiņas to šūnu gēnos, kas atrodas tālu no deguna.
Kalifornijas Universitātes Rīversaidā pētnieki pievērsa uzmanību tam, ka zāļu piegādes caur degunu koncepcija nav jauna. Tomēr līdz šim nav veikti padziļināti pētījumi par to, kādas slimības varētu ārstēt ar smaržu vielām, tai skaitā vēzi un neirodeģeneratīvām slimībām.
Lai pārbaudītu šo hipotēzi, zinātnieku komanda veica eksperimentu ar drosofilām un pelēm. Piecu dienu laikā dzīvniekus pakļāva dažādām diacetila tvaiku koncentrācijām — gaistošam savienojumam, ko raugi izdala augļu fermentācijas procesā. Turklāt laboratorijā tika izaudzētas cilvēka šūnas, uz kurām arī pārbaudīja diacetila iedarbību.
Kā pētījuma autori ziņo žurnālā eLife, diacetils izraisīja būtiskas izmaiņas gēnu ekspresijā drosofilām un pelēm, tostarp smadzeņu šūnās, peļu plaušās un mušu antenās. Nākamie eksperimenti parādīja, ka augļu tvaiki spēj apturēt cilvēka neiroblastomas šūnu augšanu un palēnināt neirodeģeneratīvu slimību progresēšanos, piemēram, Hantingtona slimību, kas saistīta ar neiropsihiatriskiem simptomiem un progresējošiem kognitīviem traucējumiem.
Tādējādi šūnu un molekulārbiologi secināja, ka daži gaistošie savienojumi, ko izdala mikrobi un pārtikas produkti, var mainīt neironu un citu eikariotu šūnu epigenētisko stāvokli.
Tomēr pētījumam ir arī zināmi trūkumi. Piemēram, trūkst detalizētas analīzes par galvenajiem mehānismiem, kas varētu izskaidrot, kā smaržas izraisa izmaiņas šūnās, kas atrodas tālu no deguna. Tāpat nav skaidrs, cik ilgi saglabāsies smaržas efekts, cik bieži jāieelpo augļu tvaiki un vai tas neizraisīs negatīvas sekas. Šajā kontekstā var atcerēties Paracelsa vārdus: «Viss ir inde, viss ir zāles; gan viens, gan otrs ir atkarīgs no devas».
