Tāpēc, ka kādreiz mežacūka tika uzskatīta par dievību.
Cūka kā nešķīsts dzīvnieks minēta Torā, kas datēta ar IX gadsimtu pirms mūsu ēras. Jūdu riebums pret cūku bija tik liels, ka viņi vārda «cūka» vietā bieži lietoja izteicienu «davar akher», kas tulkojumā nozīmē «cita lieta», t.i., kaut ko, ko labāk nesaukt vārdā.
Jūdu un musulmaņu negatīvo attieksmi pret cūkām skaidro šo dzīvnieku nehigiēniskums — tās var ēst savus izkārnījumus — kā arī tas, ka karstā klimatā to gaļā ātri uzkrājas toksīni. Tomēr jūdu likuma skaidrotāji uzsver, ka nevajadzētu meklēt racionālus iemeslus, jo Kunga motivācija cilvēkam paliek noslēpums.
Etnogrāfi uzskata, ka iemesls slēpjas pirmatnējo uzskatu īpatnībās, no kurām daudzi tabu tika pārnesti uz vēlākām reliģijām. Totemismā, vienā no agrīnajām reliģiskajām sistēmām, bija aizliegts izrunāt dzīvnieku vārdus un pieskarties tiem, kurus uzskatīja par cilts dievībām.
Iespējams, ka semītiskajās tautās mežacūka kādreiz tika uzskatīta par šādu dievību. Zvērkulta vietu ieņēma antropomorfo dievu kults, tomēr rituālie tabu turpināja darboties «pēc inerces». Piemēram, mūsu senči nevarēja saukt lāci tā īstajā vārdā — ber, tāpēc nostiprinājās nosaukums «med-ved», kas nozīmē «medus pazinējs». Starp citu, slāviem arī pastāvēja aizliegums lietot lāča gaļu.
