Uz jautājumu atbild kulinārijas vēsturnieks un rakstnieks Pavels Sjutkins:
— Vispirms jāatzīmē, ka vienīgais, kas šo ēdienu saista ar Senās Romas laikmetu, ir romaine salātu lapu izmantošana. Citādi šim slavenajam kulinārajam šedevram ar Gaju Jūliju Cēzaru nav nekādas saistības.
Tomēr tā radītāja liktenis bija ne mazāk aizraujošs un pilns pārsteigumu. Cēzars Kardīni (1896–1956) dzimis Itālijā. Pēc Pirmā pasaules kara viņš vairākkārt apmeklēja Ameriku, un 1919. gadā nolēma tur pastāvīgi pārcelties. Viņš mēģināja sevi restorānu biznesā Kalifornijā, strādājot Sakramento un San Diego. Tomēr sausā likuma ieviešana ASV 1920. gadā atvēra jaunus apvāršņus uzņēmīgajam itālim. Viņš atvēra restorānu Meksikas pilsētā Tihuānā, kas atradās tikai dažas jūdzes no ASV robežas. Šis apstāklis padarīja viņa iestādi īpaši pievilcīgu amerikāņiem, jo uz to neattiekojās ierobežojumi alkohola tirdzniecībai. Drīz Tihuana kļuva par Holivudas elites atpūtas centru, un Kardīni restorāns Caesar’s Palace bija tā lepnums.
Saskaņā ar leģendu tieši tur viņam radās ideja par jaunu ēdienu. ASV Neatkarības dienā, 1924. gada 4. jūlijā, iestāde bija pilna amerikāņu viesu. Ar dzērieniem viss bija kārtībā, taču ar ēdienu radās problēmas. Neļaujoties ilgi domāt, viņš izmantoja visu, kas bija pa rokai, tostarp romaine salātu lapas. Smalki sakapājis tās, viņš apslacīja ar olīveļļu un pievienoja steidzami pagatavotu mērci. Viegli nepilnīgi novārītās olas sajauca ar ķiploku, citrona sulu, Vorčesteršīras mērci un rīvētu parmezānu. Apcepti baltmaizes grauzdiņi noslēdza kompozīciju. Jaunajam ēdienam Kardīni, protams, piešķīra savu vārdu.
Ēdiens ātri guva popularitāti kā viegla, bet sātīga uzkoda, pateicoties olai un eļļai. Bērnībā Kardīni restorānā viesojās Džūlija Čailda, amerikāņu kulinārijas klasiķe. Daudzus gadus vēlāk, būdama amerikāņu televīzijas vadītāja, viņa atcerējās, kā bērnībā viņai izdevās pagaršot šo leģendāro ēdienu «no pirmavotiem».
Šodien salātus «Cēzars» gatavo ar vistu, garnelēm un pat pievieno anšovus. Tomēr oriģinālā recepte paliks kulinārijas vēsturē uz visiem laikiem. 1953. gadā Parīzes Epikūriešu sabiedrība atzina Kardīni kulināro darbu par labāko recepti, kas radusies Amerikā pēdējā pusgadsimta laikā.
