Slepenā telpa, paredzēta meistara darbu glabāšanai, varētu atrasties baznīcā.
Renesanses laikmeta mākslinieks Mikelandželo pavēlēja saviem mācekļiem slēpt daļu savu darbu slepenā telpā, lai saglabātu tos nākamajām paaudzēm. Tādu apgalvojumu trešdien pauda itāļu pētniece Valentīna Salerno. Ja pētnieces hipotēze tiks apstiprināta, zinātnieki, iespējams, varēs atrast iepriekš nezināmus Mikelandželo darbus.
Pēc pazīstamā 16. gadsimta mākslas vēsturnieka Džordžo Vāzari, slavenās grāmatas «Slavenāko gleznotāju, tēlnieku un arhitektu dzīves apraksti» autora, neilgi pirms nāves 1564. gadā Mikelandželo sadega lielu skaitu savu gleznu un skiču.
Tomēr Valentīna Salerno apgalvo, ka atradusi iepriekš nepublicētus arhīvu dokumentus, kas liecina par citu gleznu likteni:
«Vienā no trim nepublicētajiem dokumentiem, ko es atradu arhīvos, tiek minēta telpa, ko uzturēja Mikelandželo skolas mācekļi. Tās vēsture sākas vēl mākslinieka dzīves laikā», – sacīja Salerno AFP aģentūrai preses konferencē Romā.
«Telpā ir paslēpti dārgumi. Tie ir aizslēgti tā, ka piekļuvei vajadzīga vairāku atslēgu sistēma. Neviens nevarēja iekļūt iekšā bez pārējo piekrišanas», – norādīja pētniece.
Salerno strādāja pie grāmatas par Mikelandželo, kad uzdūrās dokumentam, no kura izrietēja, ka 1550. gadā mākslinieks iestājās Vissvētā Krusta brālībā. Šī reliģiskā apvienība darbojās Romā, un cilvēki, kas bija blakus Mikelandželo viņa dzīves pēdējos gados, arī tai piederēja.
Turpmākās meklēšanas ilga vairāk nekā desmit gadus. Pētniece izsekāja dokumentu ķēdi dažādos arhīvos — Vatikānā, dažādos Itālijas pilsētās, kā arī Eiropas centros, tostarp Parīzē.
Pēc viņas versijas Mikelandželo izstrādāja īstu «maniakālu plānu», lai viņa mantojums nenonāktu pie brālēna, kuru mākslinieks, pēc pētnieces vārdiem, nevarēja ciest.
«Mērķis bija nodot nabadzīgiem, ievainojamiem, nepiederīgiem pie muižniecības pēcnācējiem līdzekļus, kas ļautu viņiem turpināt mācīties un nodot mākslu nākamajām paaudzēm», – skaidroja Salerno.
Cilvēki, kas iesaistījās šajā plānā, vēlāk izveidoja slaveno Svētā Lūkas mākslas akadēmiju — vienu no svarīgākajām 16. gadsimta Romas mākslas apvienībām. Šī akadēmija pastāv arī šodien.
Salerno pieļauj, ka slepenā telpa, paredzēta meistara darbu glabāšanai, varētu atrasties San-Pjetro in Vinkoli baznīcā Romas centrā. Šī baznīca ir pazīstama ar to, ka tieši tur glabājas viena no Mikelandželo slavenākajām skulptūrām — Mozus statuja.
Pētījumā Salerno atrada vēl vienu interesantu detaļu: viņa uzgāja pieminējumu par bustu bazilikā Sant-Aņeze Romā. Pašlaik šo skulptūru piedēvē nezināmam meistaram.
Tomēr Salerno atrada gadsimtu senus dokumentus, kuros baltais Kristus Pestītāja būsts tieši tika saistīts ar Mikelandželo vārdu.
- gados pieminējumi par skulptūru pēkšņi pazūd no dokumentiem. Tad, jau 1980. gados, tā atkal parādās avotos, taču tās autorību piešķir maz zināmam māksliniekam.
Vēlāk Itālijas kultūras mantojuma aizsardzības iestādes oficiāli paziņoja, ka būsts radīts nezināma tēlnieka.
Neskatoties uz to, Salerno apgalvo, ka tas ir īsts Mikelandželo darbs. Viņa balstās ne tikai uz arhīvu dokumentiem, bet arī uz ārēju līdzību ar Tommazo dei Kavaljeri — jaunu Romas aristokrātu, pret kuru Mikelandželo kādā savas dzīves posmā juta spēcīgu pieķeršanos.
Pašlaik Salerno pētījums gaida zinātniskās recenzēšanas procedūru.
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram! Par faktu kļūdām lūdzam ziņot e-pastā redakcija@bb.lv.
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ziņot par kļūdu pogas , lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!
Atstāt komentāru