Atklāts Stradivari mūzikas šedevru noslēpums 0 100

Par tiesībām sevi saukt par leģendāro Stradivari vijolju dzimteni ilgi strīdējās vairākas Eiropas valstis. Šveices, Francijas un Slovēnijas pētnieki apgalvoja, ka tieši viņu meži bijuši avots instrumentiem ar neatkārtojamu skanējumu. Tagad stāsts ieguvis jaunu pavērsienu. Starptautiska pētnieku komanda izpētīja gada gredzenus gandrīz 300 itāļu meistara vijolēm un noskaidroja, no kādas tieši vietas Stradivari ņēmis materiālu saviem labākajiem darbiem.

Antonio Stradivari — stīgu instrumentu meistars, kurš dzīvoja XVII–XVIII gadsimtu mijā itāļu pilsētā Cremonā. Savā ilggadīgajā mūžā viņš izgatavoja vairāk nekā 800 darbus. Lielākā daļa no tiem ir vijoles, taču bija arī čells, altviola, ģitāras un pat viena harfa.

Mūsdienās viņa darbi nav vien muzikāls inventārs. Tie ir sava veida artefakti, kā arī ieguldījumi un kultūras vērtības; tos izmanto koncertos, izstāda muzejā un pārdod izsolēs. Pazīstamākie eksemplāri maksā miljonus dolāru. Viens no galvenajiem iemesliem tik augstai cenai ir unikāls, ne ar ko nesalīdzināms skanējums.

Īpaši nozīmīga ir augšējā deka — tā izšķiroši ietekmē instrumenta rezonansi un tembru. Parasti augšējo deku izgriež no egles. Koksnes blīvums, stingrība, struktūra — tas viss tieši ietekmē nākotnes vijoles balsi. Tāpēc koksnes izvēle Stradivari darbā bija primāra nozīme.

Ilgu laiku uzskatīja, ka Stradivari kā materiālu izmantojis ievestu koksni no Šveices vai pat Balkāniem. Itālija īpaši netika ņemta vērā. Tomēr visu mainīja zinātnisks pētījums par gada gredzeniem, ko veica starptautiska dendrokronologu komanda, kuru vadīja Mauro Bernabei no Itālijas Nacionālās pētījumu padomes Bioekonomikas institūta, publikācijā žurnālā Dendrochronologia. Zinātnieki analizēja 314 gada gredzenu secības 284 Stradivari vijolēs un noskaidroja, kurā ģeogrāfiskajā reģionā augusi koksne, kas kalpojusi to pamatam.

Gada gredzenu pētīšanu un analīzi nodarbojas zinātne dendrokronoloģija. Katru gadu koks uzbūvē jaunu gredzenu. Ja gads bijis lietains un silts, gredzens izveidojas plats. Ja sausāks — šaurs. To maiņa rada unikālu rakstu, līdzīgi pirkstu nospiedumam. Pēc tā var noteikt ne tikai koka vecumu, bet arī vietu, kur tas auga, jo klimats dažādos reģionos atšķiras.

Vienkārši sakot, gredzenu secība uz šķēluma līdzinās svītrkoda tipam, kas atspoguļo katra koka dzīves gada klimatiskos apstākļus. Šos „svītrkodus” var precīzi izmērīt un savstarpēji salīdzināt.

Lai saprastu, kur auga koki, kuri izmantoti Stradivari vijolēm, bija jāsalīdzina instrumentu gredzenu raksti ar paraugiem no dažādiem reģioniem. Bernabei komanda vērsās pie Starptautiskās koku gredzenu datu bankas, kurā apkopota informācija par gredzeniem no vairāk nekā 6000 punktiem visā pasaulē. Šajā bāzē glabājas dati ne tikai par mūsdienu kokiem, bet arī par vecu koksni — piemēram, būvkokmateriāliem, ko izmantoja baznīcu un pili celtniecībā.

Pētnieki saprata vijoles ar līdzīgiem gredzeniem kopās un katrai grupai izveidoja vidējo paraugu. Pēc tam šos paraugus salīdzināja ar datu bāzes materiāliem.

Pusei vijolju — it īpaši tām, kas izgatavotas pirms 1700. gada — zinātnieki nevarēja precīzi noteikt izcelsmes reģionu, tikai sašaurināja to līdz Šveicei un Austrijai. Pārējo eksemplāru gadījumā izcelsmes vietu izdevās noteikt.

Bernabei un viņa kolēģi ieguva pārliecinošas sakritības ar kokiem no augstkalnu mežiem Val di Fiemme ielejā Itālijas reģionā Trentino. Gandrīz visas vijoles šajā grupā pieder pie tā sauktās Stradivari zelta ēras — perioda no 1700. līdz 1725. gadam. Tieši tajā laikā meistars radīja savus izcilākos un dārgākos darbus. Zinātnieki pieļāva, ka, kad Stradivari atradis ideālu koksnes avotu Val di Fiemme, viņš vairs to nemainīja. Materiāla kvalitāte ļāva pilnībā atklāt viņa talantu.

Tomēr eksperti brīdināja, ka lieta nav tikai kokā. Pašā par sevi tas negarantē izcili labu skanējumu. Stradivari instrumentu noslēpums slēpjas izcilas koksnes un meistarības kombinācijā, kas ļāva pilnībā atklāt tās akustiskās iespējas.