«Man gribējās, lai tā būtu gaiša filma par dzīvi»
Pabeigtas filmēšanas darbi jaunam drāmas seriālam ar darba nosaukumu «Hospiss», ko radījuši Okko un producēšanas kompānija «Sreda», — stāstam par mīlestību, nāvi un spēju pieņemt abus. Projekta režisors un galvenās lomas atveidotājs ir Evgenijs Stičkins.
«Šī seriāla ideja, stāsta būtība ļoti lakoniski un precīzi ietilpst citātā: „Tas nav par nāvi, tas ir par mīlestību”. Lai palīdzētu cilvēkiem pavadīt viņu pēdējās nedēļas un mēnešus, nepieciešams nevis dzelzs raksturs, izšķēlēšanās vai drosme, bet bezgalīga, neticama mīlestība», — paziņoja ģenerālais producents Gavriil Gordeevs.
Viktors Šturms (Evgenijs Stičkins) — pasaules līmeņa kardioķirurgs. Viņš ir spožs, harizmātisks, pacientu mīlēts un kolēģu cienīts. Par viņa rezultātiem virmo leģendas: viņa pacienti nemirst. Taču viss sabrūk vienā mirklī — ne operāciju galda malā, bet personīgajā dzīvē. Viņa meita, 14 gadus vecā Viktorija (Marija Abramova), redzot, kā tēvs atsakās operēt bezcerīgu pacienti, pārstāj viņam uzticēties. Šturms pirmo reizi izrādās ne dievs, bet cilvēks. Un pirmo reizi — zaudē.
Mēģinot atgūt meitas mīlestību, Šturms zaudē kontroli, izjauc operāciju un nonāk ārpus profesijas. Tajā pašā laikā viņš uzzina, ka mirst viņa pirmā sieva un bijusī kursabiedrene. Cenšoties palīdzēt, viņš ierodas hospisā un saskaras ar ārsti Mariju Pičuginu, ar iesauku Ptička (Marina Vasiļjeva). Hospiss Šturmam ir zaudējuma vieta, Ptičkai — mājas. Viņš nesaprot, kā var «laist vaļā», nepretoties. Bet Ptička zina — dažkārt visstiprākais lēmums ir nepretoties. Šturmam jāiziet ceļš no ārsta uz sanitāru, no ciniska līdz cilvēkam, no bēgšanas no nāves — pie tās pieņemšanas.
«Daudzus gadus es esmu draugos un strādāju ar fondu „Vera”. Un visas šīs gadi es vēlējos izdomāt un uzņemt filmu par hospisu. Paliatīvā aprūpe Krievijā strauji attīstās, un ir svarīgi, lai sabiedrība nepaliktu aiz pavisam — lai cilvēki zinātu, ka ir īpašas vietas, kur palīdz tam, kuru vairs nevar izārstēt, un ka vērsties tur — ir pareizi. Ka tur nebūs ne sāpju, ne bailes, ne kauna. Es nezināju, kā pastāstīt šo stāstu, lai nevienu neaizbiedētu, bet arī nepārkrotētu tēmu. Tad Ivans Samohvalovs atsūtīja man Marinas Stepnovas brīnišķīgu tekstu, kas, manuprāt, ir izcils instruments, lai pastāstītu par paliatīvo aprūpi. Es vēlējos, lai tā būtu gaiša filma par dzīvi, par to, cik mēs reizēm esam aizkustinoši un neveikli, par to, cik dārga ir katra mirkļa vērtība, par to, ka nav nekā skaistāka par mīlestību! Hospiss vienmēr ir par to!», — sacīja Evgenijs Stičkins.
Par projekta operatoru norādīta Natalja Makarova, bet seriālu producējuši — Ivans Samohvalovs, Aleksandrs Cekalo, Sergejs Šiškins un Gavriil Gordeevs. Drāmas scenāriju uzrakstīja «Bolšaja kniga» balvas laureāte, «Russkij Buker», «Jasnaja Poljana» un «Nacionālais bestsellers» fināliste, prozaiste un scenāriju autore Marina Stepnova sadarbībā ar scenāristu un žurnālistu Vjačeslavu Rovneru.
«Mēs kopā ar manu līdzautoru un brāli Vjačeslavu Rovneru izdomājām un uzrakstījām šo stāstu, jo zaudējām tuvu cilvēku. No vēža nomira viņa sieva, ārste, brīnišķīga, gaiša, neparasta cilvēka. Es biju viņas draudzene kopš 15 gadu vecuma un ļoti viņu mīlēju. Viņa aizgāja ar apbrīnojamu drosmi, tā, kā var tikai ārsti. Un mēs bijām blakus līdz galam. Mēs uzrakstījām šo stāstu, lai atvieglotu savu sāpi. Un sāpes katram, kurš zaudējis tuvāko. Sāpes un zaudējums — nāves neizbēgamie pavadoni. Taču tieši hospisā māca, ka pat mirstošie cilvēki ir cilvēki, un katra viņu dzīves minūte ir dārga, katru vēlmi var un vajag izpildīt. Un, protams, jāatrod spēks būt blakus mīļotajam cilvēkam līdz galam, priecājoties par katru mirkli, kamēr jūs vēl esat kopā. To saprot tikai tad, kad pats esi izgājis šo ceļu. Hospiss ir par gaismu un mīlestību. Par dzīvi. Par to, cik tā ir īsa un skaista», — atzīst scenārijas autore Marina Stepnova.
Seriālā arī atveido lomas Anastasija Gračeva, Olga Sutuļova, Vladimirs Mišukovs, Kirils Kaganovičs, Irina Pautova, Marija Karpova, Vjačeslavs Haritonovs, Polina Malikova, Jevgenija Dmitrieva, Grigorijs Verniks un citi.
«Kā dziedāja Vysockis „Ballaadē par aiziešanu paradīzē”, mums visiem vairāk gribas tieši aizmigt, nevis nomirt. Man šķiet, tieši šeit ir mūsu stāsta būtība. Tas, kā tas beidzas, dāvā skatītājam cerību, prieku un ļoti gaišu sajūtu», — atzīst Marina Vasiļjeva.
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram! Par faktu kļūdām lūdzam ziņot e-pastā redakcija@bb.lv.
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ziņot par kļūdu pogas , lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!
Atstāt komentāru