Jūs esat ballītē vai korporatīvajā pasākumā. Apkārt troksnis, sarunas, mūzika, kāds dzied karaoke, kāds skaļi smejas. Jūs esat aizrāvies sarunā un pēkšņi — skaidri dzirdat savu vārdu. Sekunde — un jūs jau skatāties uz cilvēku, kurš jūs sauca. Ne zāles rūkoņa, ne koncentrēšanās uz sarunu netraucēja smadzenēm «izcelt» tieši šo vārdu. Tas nav misticisms vai nejaušība. Šo parādību sauc par kokteiļvakara efektu — cilvēka spēju izcelt nozīmīgu informāciju uz kopējā trokšņa fona.
Kas ir šī efekta būtība
Terminu 1953. gadā ierosināja britu zinātnieks Kolins Čerijs. Interesanti, ka viņš pētīja nevis ballītes, bet aviācijas dispečeru problēmu — kā viņiem bija jāatšķir svarīgi ziņojumi haotisku radiosignālu plūsmā.
Savos eksperimentos Čerijs lika dalībniekiem uzlikt austiņas un nosūtīja dažādus ziņojumus katrā ausī. Dažreiz vienlaikus tika atskaņoti divi atšķirīgi teksti. Testējamajiem lūdza koncentrēties tikai uz vienu «kanālu» un pēc tam pastāstīt dzirdēto.
Izrādījās vairākas svarīgas lietas:
- spēju izdalīt vajadzīgo signālu ietekmē balss augstums, runas temps un pat skaņas avota atrašanās vieta;
- smadzenes spēj ignorēt sekundāru informāciju;
- tomēr cilvēki nereti pamanīja savu vārdu pat tajā plūsmā, kurai viņi nepievērsa uzmanību.
Īpaši interesanti, ka efekts pastiprinājās, kad katrā ausī nonāca atšķirīgi ziņojumi. Tas pierāda, ka dzirde darbojas kā sarežģīta informācijas apstrādes sistēma, nevis vienkārši kā «skaņas uztvērējs».
Kāpēc smadzenes izvēlas, ko dzirdēt
Mūsu uzmanība darbojas divos režīmos vienlaikus.
- Apzināts fokuss — kad mēs klausāmies konkrētu sarunu biedru.
- Fona monitorings — kad smadzenes paralēli analizē apkārtējās skaņas, netraucējot mūs.
Lielu daļu fona informācijas mēs neapzināmies. Bet, ja signāls ir svarīgs — piemēram, trauksmes skaņa vai mūsu vārds — smadzenes nekavējoties pārorientē uzmanību.
Vārds cilvēkam ir spēcīgs signāls. Sākumā zīdainis atšķir vecāku balsis, vēlāk — savu vārdu. Laika gaitā tas kļūst par mūsu identitātes daļu, tāpēc smadzenes automātiski «skenē» telpu, meklējot šo signālu.
Interesanti, ka ar vecumu spēja izcelt svarīgo no trokšņa pakāpeniski samazinās — tieši tāpēc vecāka gadagājuma cilvēkiem ir grūtāk orientēties trokšņainās telpās.
Kāpēc reizēm mums tikai šķiet, ka mūs sauc
Notiek arī pretējais: troksnī mums šķiet, ka dzirdam savu vārdu, lai gan to neviens nav izteicis.
Tas saistīts ar to, ka smadzenes pastāvīgi cenšas atpazīt pazīstamus skaņu paraugus. Ja mēs gaidām, ka mūs varētu saukt, tās īpaši aktīvi «meklē» atbilstības.
No evolūcijas viedokļa drošāk ir kļūdaini dzirdēt signālu un to pārbaudīt nekā palaist garām patiesi svarīgu informāciju. Tāpēc nepatiesas «reakcijas» ir dzirdes sistēmas normāla iezīme.
Kokteiļvakara efekts nav maģija, bet demonstrācija tam, cik smalki un selektīvi darbojas mūsu smadzenes. Pat balsu haosā tās paliek modras, izraujot to, kas mums tiešām ir nozīmīgs.
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram! Par faktu kļūdām lūdzam ziņot e-pastā redakcija@bb.lv.
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ziņot par kļūdu pogas , lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!
Atstāt komentāru