45 gadus vecais dziedātājs Stass Pjeha pārstājis lietot narkotikas, bet atkal precēties nav gatavs 0 99

Dziedātājs Stass Pjeha bija precējies vienu reizi, taču viņa laulība izjuka divus gadus pēc dēla piedzimšanas. Tagad mākslinieks atzīst, ka vēlētos atrast jaunu mīlestību, taču līdz ar vecumu to izdarīt kļūst arvien grūtāk.

Mūziķis norādīja, ka attiecībām ir ietekme uz cilvēka vispārējo veselības stāvokli. Vienas emocijas nes pozitīvismu, citas spēj izraisīt skumjas. Stass baidās saskarties ar negatīvām situācijām.

«Iemīlēšanās gadu gaitā kaut kā mainās. Vairs tik vienkārši iemīlēties neizdodas, jo dopamīna hormonālais moments izsīkst. Turklāt tu lieliski saproti, ka iemīlēšanās pāries un tālāk sāksies rutīna. Vai mums tas vajadzīgs? Vēl desmit reizes padomāsi,» atzina Pjeha programmā «100 вопросов к взрослому». Mākslinieks agrāk atzina, ka pagaidām nedomā par sievietēm, jo vispirms nododas sava bērna audzināšanai. Viņš pats bērnībā nav saņēmis pietiekami daudz tēva mīlestības un rūpju, tāpēc tagad Pjeha cenšas būt atbildīgs vecāks.

Stasa Pjehas māte Ilona Bronevicka dalījās atklājumā par dēla veselības stāvokli. Pēc viņas teiktā, neskatoties uz to, ka izpildītājs pārstājis lietot narkotikas, viņš paliek narkomāns ilgstošā remisijā.

«Kad man bija 12 gadi, es sāku smēķēt marihuānu kopā ar draugiem no sava pagalma,» atklāti stāstīja Stass. «Laiks gāja, un narkotikas kļuva arvien smagākas, es nonācu pie heroīna. Tas bija šausmīgs periods: es izpārdevu iedzīvi, nonācu policijā. Māte ar vecmāmiņu sākumā to nenojauta. Lai slēptu injekciju pēdas, es pastāvīgi nēsāju džemperus ar garām piedurknēm. Kad man bija 15–16 gadu, es gandrīz pārstāju ēst, svars bija tikai apmēram 49 kilogrami.

Kādreiz es aizmigu ar cigareti un aizdedzināju dzīvokli. Mans džemperis sadega — tad mamma un vecmāmiņa uzzināja par visu. Tas ļoti saliedēja ģimeni: mēs pārcēlāmies uz citu pilsētu, dzīvojām piepilsētā — pirmo reizi manā apzinātā vecumā kopā ar māti, 24/7. Viņa un viņas vīrs darīja visu iespējamo, lai mani glābtu.

Visu bērnību es biju atstāts savā vaļā, dažkārt nedēļām nepārnācu mājās. Vecāki dzīvoja dažādās pilsētās, māte pastāvīgi bija tūrēs. Agrāk es viņu vainoju par to, kas ar mani notika, jo nekad nebiju juties vajadzīgs, nozīmīgs. Vecāku mīlestība un atbalsts — tas, kas ļauj nenoklīst no ceļa. Tiem, kas saņem šīs rūpes pilnībā, narkotikas nav vajadzīgas. Bet manī bija tukšums, es centos to aizpildīt un atradu atbalstu uz ielas, pagalmā, kompānijā, kur arī pamēģināju narkotikas.

Mans ceļš uz atbrīvošanos no narkotiku atkarības sākās ar izolāciju un garīgām praksēm. Protams, bija nepieciešama narkologu un psihiatru palīdzība. Rehabilitācijas laikā, kas ilga daudzus gadus, man ne reizi vien radās sajūta, ka man kaut ko nozog un neko nedod pretī. Es zaudēju dzīves jēgu, es sevi ienīdu. Es ārstējos dažādās klīnikās un izmēģināju dažādas metodes, kā atbrīvoties no atkarības. Un tomēr notika atkārtoti pārrāvumi. Bija bezcerības periodi, kad gribējās padoties. Bet katru reizi, kad man izdevās nodzīvot dienu tīrībā un skaidrībā, es sasniedzu jaunu brīvības līmeni.

Galvenais atkarīgajam cilvēkam remisijas stāvoklī ir atrast to, kas piepildītu viņa dzīvi tāpat, kā agrāk to darīja narkotikas. Es pastāvīgi metos no vienas nodarbošanās uz citu: es biju gan pilots, gan frizieris, nodarbojos ar psiholoģiju, dziedāju restorānos. Lielā skatuve kļuva man par glābiņu. Man parādījās jauns, svarīgs un nozīmīgs darbs.

Narkotiku atkarība ir smaga slimība. Turklāt slimība, kas skar cilvēku visos līmeņos: gan fiziskajā, gan sociālajā, psiholoģiskajā, garīgajā.

Pieredze ar narkotiku lietošanu ļoti spēcīgi ietekmēja to, kā es uztveru dzīvi un pasauli. Atkarības dēļ man sākās prieka deficīts, pēc noklusējuma es vēl joprojām biežāk gaidu sliktāko, esmu trauksmes stāvoklī. Dopamīna, serotonīna, aminobutīnskābes un endogēno opiātu līmenis, kas atbild par laimes sajūtu, man ir būtiski zemāks nekā lielākajai daļai cilvēku.

Un kad man izdodas, pateicoties garīgajam darbam ar sevi, izvēlēties nevis ciešanas un upurēšanos, bet vienkārši dzīvi, man parādās daudz optimisma, prieka. Protams, tam ne vienmēr pietiek spēka. Bet kad man tas izdodas, sanāk brīnišķīga diena. Tam man daudz jāpiestrādā pie sevis. Mans galvenais sapnis dzīvē ir — iegūt vienkāršu cilvēcisku mieru.