Kā bieži notiek ar amerikāņiem, pievīlis literārais pamats filmai.
Uz ekrāniem iznākusi trešā Džeimsa Kamerona franšīzes "Avatars" daļa, kas demonstrē 3D tehnoloģiju iespēju evolūciju un scenārija pilnīgu bezpalīdzību.
Pirmā "Avatara" daļa tika izlaista 2009. gadā. Patiesībā Kamerons sāka attīstīt ideju jau 1997. gadā, bet, pēc viņa paša atzīšanās, īstenot iecerēto neļāva piemērotu tehnoloģiju trūkums. Tehnoloģijas, it kā pēc pasūtījuma, attīstījās. Un, protams, starp to 3D, kurā mēs skatījāmies pirmo "Avataru", un mūsdienu efektiem ir milzīga atšķirība. Problēma ir tikai viena — ja jaunais 3D piedzīvojums un ekosaturs bija vēl svaigi 2009. gadā, tad 2025. gadā pretstāve starp cēlajiem vietējiem un nožēlojamiem kolonizētājiem uz biedējošām kara mašīnām izskatās politiski aktuāla, bet mākslinieciski sekundāra. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šī ideja kopā ar scenārija pavērsieniem pārceļo no sērijas uz sēriju franšīzē tik neoriģināli, ka tikai tehnoloģijas glābj. Un vēl jaunā varone, kura sagādā jaunajai trīs stundu sāgai uguni — atvainojiet par vārdu spēli.
Tātad, "Avatars: Liesma un pelni". Džeiks Sallijs un Neitiri turpina dzīvot kopā ar Metkajinas cilti, uz kuru ģimene aizbēga otrajā franšīzes daļā ar apakšvirsrakstu "Ūdens ceļš". Viņu nodarbes nav daudzveidīgas: Neitiri turpina skumt par sava ciltstēva bojāeju, par mājas-koka zudumu un ienīst cilvēkus, Džeiks skumst par viena dēla nāvi un vaino tajā otru, un vienlaikus gatavojas karam ar cilvēkiem no korporācijas RDA, kuri sapņo kolonizēt planētu Pandoru, jo līdz XXII gadsimtam cilvēce padarījusi Zemi nepiemērotu dzīvošanai. Cilvēki arī nav būtiski mainījušies piecpadsmit gados kopš pirmās izkāpšanas uz Pandoras — alkatīgi pēc naudas un resursiem, viņi turpina nežēlīgi nogalināt un iznīcināt visu, kas nonāk viņu ceļā. Misijā piedalās Džeika mūžīgais antagonists — pulkvedis Mailzs Kvorčs avatara ķermenī. Šajā pretstāvē (vai gatavošanā nākamajam tās posmam) paiet gadi un ekrānlaiks — "Avatara-3" garums pārsniedz trīs stundas.
Pirmās divas franšīzes daļas bija veidotas ap šo pretstāvi un paralēli iedziļināšanos brīnumainajā Pandoras pasaulē — pirmajā Džeiks iepazinās ar ciltīm, kas dzīvo pilnīgā saskaņā ar dabu un burtiski kokā, otrajā viņš kopā ar Neitiri un bērniem bija spiests apgūt jaunu elementu — ūdens pasauli, kur pastāv Metkajinas cilts, kas viņus uzņēma. Trešajā daļā Kamerons nolēma vairs netērēt laiku skatītāju izklaidēšanai ar Pandoras brīnumiem un pienācis brīdis tuvāk iepazīstināt tos ar varoņu iekšējo pasauli, kā arī vēl vienu cilti — uguns cilti. Sarežģītās psiholoģiskās dilemmas, kas rodas varoņiem, tiek atrisinātas diezgan tiešā veidā. Piemēram, Džeikam nāksies divreiz pārvērtēt savu tēva funkciju (šeit scenāristi īpaši neiedziļinājās, un kādā — šausmīgi garlaicīgā — brīdī ekrānā nokļuva bibliskā Īzaka upura stāsta adaptācija). Neitiri jāiziet sarežģīts pieņemšanas process, ka viņa jau 15 gadus ir precējusies ar nicināmās cilvēku cilts pārstāvi un viņas bērni ir jauktenīši. Džeiks šeit negaidīti parādās kā īsts mācītājs, skaidrojot sievai, ka, neskatoties uz viņas vispārējo naidu pret cilvēkiem, frāze "visi viņi tādi" viņas situācijā neiztur kritiku. Pulkvedis Kvorčs vispār apmaldīsies starp naidu pret Džeiku un mīlestību pret dēlu, kuru Džeiks uzņēma savā ģimenē, un tagad tas smieklīgais, niecīgais salīdzinājumā ar milzīgajiem vietējiem mērkaķveidīgais lēcējs pārvietojas pa kokiem, jo izvēlējās viņu pasauli cilvēku pasaules vietā. Bērniem arī nebūs viegli — visu trīs stundu garumā viņiem nāksies skriet, lidot, peldēt, slēpties, izdzīvot, atkal skriet un lēkt.
Tāpēc, ka pieaugušie viņiem sarūpējuši tik nepatīkamu pasauli, ka nav citas izvēles. Droši vien vienīgā patiesi interesantā sižeta līnija ir pēkšņi pulkveža Kvorča uzliesmojusī mīlestība pret uguns cilti Varangas personā, ko atveido Čārlija Čaplina mazmeita Una Čaplina. Šeit tā liek domāt par gēniem, jo pretstatā diezgan banālajām un tiešām pārējām lomām filmas aktieriskā harisma Čaplinas izpildījumā burtiski valdzināja. Nav brīnums, ka kaujinieku Kvorču savaldzina viņas varones šarms acumirklī un bezcerīgi — viņas kaķiskā plastika, kurā saplūst vilinoša plastika un slepkavas lēciena gatavības elementi, tiek efektīvi pretstatīta Neitiri nogurušajam apjukumam. Viņu pretstāve paredzami tiek attēlota līdztekus Džeika un Kvorča naidam. Taču spožā iecere nekļūst par spožu stāstu. Dažas lieliskas epizodes ar Varangu pazūd speciālo efektu virpulī un grandiozās fināla cīņas ainās, kas atstāj uzsildītas vakardienas zupas sajūtu — visa tās loģika ir tik bieži atkārtota dažādos scenārijos, ka katrs pavērsiens un beigas ir zināmas iepriekš.
Protams, "Avatars" nav art-house kino, un fani negaida no tā kinematogrāfisku vai saturisku dziļumu, bet "Liesmas un pelnu" scenārija sekundaritātei vienkārši vairs nav iespējams nepievērst uzmanību. Trīs stundu garumā vairākkārt atkārtotā sižeta cilpa "kritām izmisumā/brīnumbērni mūs izglāba/atkal iekūlāmies" un cēlie dialogi par ģimenes vērtībām, identitāti, garīgo saikni ar zemi un svešā pieņemšanu mūsdienās pārvietojas no vienas Holivudas filmas uz otru praktiski nemainīti, kļūstot par savu parodiju. Varoņi, kas kā mušas dzintarā iestrēguši savās lomās: dumjš, bet cēls karotājs, ilgās tvīkstoša izraidītā, niknais kareivis, seksīgā piromāne un tā tālāk. Niknie kolonizētāji, kas apēd ne tikai vietējos, bet arī dzīvniekus, protams, un, ja jūs tomēr neticat, lūk — tuvplāni ar sašķaidītā jūras zīdītāja ķermeni visos iespējamajos leņķos (te rodas asociācija ar Rietumu pasaules palestīniešu–izraēliešu konflikta uztveri, bet to šeit neiztirzāsim).
Visu to varētu droši nosaukt par sliktu banalitāšu komplektu, ja ne vizuālais izpildījums. Un tāpēc tagad būs pilnīgi negaidīts padoms: neskatoties uz visiem iepriekšējiem neattaisnojamiem grēkiem, aizejiet uz "Avatars 3". Bet noteikti IMAX formātā un obligāti kopā ar bērniem. Tiecoties pēc attēla kvalitātes, visi 400 000 000 dolāru, kas ieguldīti filmā, ir aizgājuši filmēšanā un vizuālajos efektos. "Avatars: Liesma un pelni" nav kino, bet reibinošs atrakciju parks, kurā skatītāji kopā ar varoņiem trīs stundas paceļas gaisā uz ekrāniem (tur vietējie pūķi), ar traku ātrumu iegrimst ūdenī, ceļo ar neticami skaistiem gaisa kuģiem, krīt no klintīm, lec pa kokiem, viņiem sejā lido sprādzienu šķembas un triecas biedējošas harpūnveida kaujas kuģu rotaļlietas, zemes dievietes Aijas citplanētiskie ziedi burtiski atveras plaukstā. Godīgi sakot, manam desmitgadīgajam dēlam tas, šķiet, bija spilgtākais iespaids viņa līdz šim piesātinātajā iespaidu un ceļojumu dzīvē. Un, cerams, pieaugušie varēs baudīt reibinošās tehnoloģijas apvienojumā ar dziļāku sižetu nākamgad, kad uz ekrāniem iznāks Kristofera Nolana filma "Odiseja", arī uzņemta IMAX formātā.
<iframe width="560" height="315" src="https://www.youtube.com/embed/DKsLmoGW9xo?si=SVdwgOkV0YXG-QPa" title="YouTube video player" frameborder="0" allow="accelerometer; autoplay; clipboard-write; encrypted-media; gyroscope; picture-in-picture; web-share" referrerpolicy="strict-origin-when-cross-origin" allowfullscreen></iframe>
