Fjodors Konjuhovs, 74 gadus vecais, kas šķiet iekaro visu pasauli, dzīvo neparastā mājā 0 162

Ceļotājs veicis vairāk nekā 50 izbraucienu uz bīstamākajiem un neizzinātākajiem zemes stūriem, un viņa pasaules rekordu skaitā var apmaldīties. Un lai gan Fjodors Konjuhovs pavada jūrā vai kalnos vairāk nekā 300 dienas gadā, viņam vēl paspēj izveidot apdzīvotas vietas un satikties ar ģimeni.

Fjodors Konjuhovs piedzima 12. decembrī 1951. gadā Čkalovē Zaporozjes apgabalā. Zēna bērnība pagāja Azovas jūras krastā, tāpēc tēvs bieži ņēma bērnu līdzi makšķerēt. Par ceļotāju Fjodors kļuva ne tikai pateicoties tēvam, kurš viņam parādīja ūdens plašumus, bet arī vectēvam: Mihails Konjuhovs dienēja tajā pašā garnizonā ar Georgiju Sedovu un daudz stāstīja mazbērnam par slaveno polāro pētnieku.

Apguvis burāšanu un airēšanas pamatus, piecpadsmitgadīgais jaunietis pārcēla Azovu ar laivu. Turpmāk Konjuhovs absolvējis Odesas jūrniecības skolu, Bobruiskas tehnikumu pēc specialitātes grebējs-inkrustētājs un Ļeņingradas arktisko mācību iestādi kā kuģu mehāniķis.

Kā stūrmanis-navigators viņam bija pietiekamas zināšanas brīdī, kad 1977. gadā viņš veica ceļojumu ar buru Klusajā okeānā, atkārtojot Vitusa Beringa ceļu. Tam sekoja maršruti uz Kamčatku un Sahalīnu, Ziemeļpolu un Dienvidpolu iekarošana, velo sacensības, apceļošana apkārt pasaulei… 1983. gadā Fjodoru pieņēma PSRS Mākslinieku savienībā, un vēlāk, pateicoties vairāk nekā 10 sarakstītām grāmatām, viņš iekļuva arī Krievijas Rakstnieku savienībā.

Viens no Konjuhova unikālākajiem maršrutiem bija ekspedīcija uz Ziemeļpolu, par kuru viņš sapņoja kopš bērnības. Ceļš 40 grādu salā ilga 72 dienas, vairākas reizes Fjodors gandrīz iegrima ledū, taču beigās sasniedza mērķi un savu pirmo rekordu, ierakstītu Ginesa grāmatā — kā cilvēks, kurš veicis līdzīgu ceļojumu viens.

Konjuhovs kļuva par pirmo cilvēku pasaulē, kurš iekaroja piecus Zemes polus, un par pirmo NVS teritorijā, kurš sasniedza septiņas planētas augstākās virsotnes. Protams, alpīnists nopietni riskēja, mēģinot šādu rekordu. Tā, kāpjot uz Elbrusu, viņš brīnumainā kārtā izvairījās no bojāejas lavīnas un akmeņu krišanas dēļ.

«Augstums 8500 metri. Es esmu Everesta virsotnē! Es raudu. Asaras tik karstas, ka tās nepaspēj aizsalt uz skropstām un nolīst zem skābekļa maskas, — rakstīja Konjuhovs grāmatā „Manas ceļojumi“. — Šajās asarās ir prieks, pateicība un skumjas vienlaikus. Es esmu pārliecināts: man palīdzēja Kungs Dievs un tie, kuri mēģināja kāpt un gāja bojā šajā cīņā. Viņi kā neredzama armija pacēlās no Everesta ledus sienām, lai sagrieztu nāvei ceļu. „Nē, šo puisi nemaz nedrīkst skart! Lai viņš iet uz virsotni! Viņš vēl nav gatavs nāvei! Viņš ļoti mīl dzīvi!“ Tā viņi izglāba mani no nenovēršamas bojāejas un deva iespēju stāties uz dievu gultas.»

Vientuļi Fjodors šķērsoja Atlantijas un pēc tam arī Kluso okeānu ar airu laivu. 2002. gadā vīrietis organizēja ekspedīciju pa slavenā Zīda ceļa pēdām un divos mēnešos veica 1600 kilometrus pa stepēm un tuksnešiem. Rakstnieka apceļošana apkārt pasaulei 1990. gadā bija iespaidīga, taču vēl vairāk sabiedrību pārsteidza viņa apceļošana ar gaisa balonu 2016. gadā. Lai negāztos, mākslinieks nedeva miegu 11 dienas — šķita, ka Konjuhova iespējas ir bezgalīgas, tāpat kā viņa tieksme ceļot.

«Es devos ļoti labi, domāju, ka iekļaušos 10 dienās, bet Indijas okeānā aukstais fronts lika man pagriezties uz Antarktīdu. Man bija izvēle — doties zem šī fronta un zaudēt ātrumu vai pārlekt pāri tam. Jebkurā gadījumā man nebūtu pieticis degvielas, un es nokristu okeānā. Tāpēc mēs nolēmām apiet šo fronti un doties uz Antarktīdu, lai to apsteigtu. Mans zemes navigators bija mans dēls Oskars, viņš vadīja lidojumu. Un, kad līdz Antarktīdai palika mazāk par tūkstoti kilometru, šis fronts sāka mani pārklāt. Nevētras, vējš… Es domāju, ka, droši vien, esmu izdarījis tik daudz grēku, ka sadegšu nevis ellē, bet šeit,» — atzina Konjuhovs.

2019. gadā Fjodors Filippovičs kļuva par pirmo cilvēku vēsturē, kuram izdevās vienatnē veikt pāreju ar airu laivu pāri Dienvidokeānam no Jaunzēlandes līdz Dreika jūras šaurumam 40. un 50. platuma grādos. Tā viņš savā 67 gadu vecumā kļuva arī par vecāko vienatnē airējošo laivotāju un pavadīja Dienvidokeānā visvairāk dienu — 154 dienas. Tas viņu nesaustāja, jo 2025. gada februārī viņš ieguva titulu par pirmo ceļotāju, kas šķērsoja Dienvidatlantiju ar airu laivu.

Viņa neparastā māja atrodas klusā Zamoscvorečjes pagalmiņā, tāpēc to no ielas grūti ieraudzīt. Patiesībā tā nav tikai māja, bet gleznaina mini muiža, veltīta ceļotājiem un atklājējiem no dažādām ēras. Šeit ir ko pētīt ne tikai iekšpusē, bet arī ārpusē — jo ievērojama ekspozīcijas daļa izvietota tieši uz sienām un blakus ēkai.

Gleznieciskā mini muiža piesaista garāmgājēju uzmanību vēl no tālienes. Tās teritorijā atrodas ceļotāju aizbildņa Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja kapela, uzcelta piemiņai bojāgājušajiem jūrniekiem. Pašu māju sienas rotā piemiņas plāksnes ar aprakstiem par krievu ceļotāju sasniegumiem. Šeit iemūžināta dažādu laikmetu pētnieku un atklājēju piemiņa: Laptevs, Semjonovs-Tjaņ-Šānskis, Mikluho-Maklajs, Preževalskis, Rerihs, polārie pētnieki Sedovs un Morozovs, leģendārais pilots Čkalovs. Ir arī piemiņas plāksnes, veltītas bojāgājušo alpinistu un kosmonautu piemiņai. Ne mazāk plaša ir muzeja skulptūru ekspozīcija. Abās puses pie ieejas galvenajā ēkā atrodas pieminekļi svētajam askētam Sērijam Radonježskim un Jānim III Lielajam. Pa perimetru var redzēt Semeona Dežņeva skulptūru, Jermaka, admirāļa Nahimova un citu pionieru büstus. Pagalmā sakopota liela kuģa enkuru ekspozīcija dažādos izmēros un formās. Kuģa zvani, enkura ķēdes, stūres ratu komplekti, alpīnistu ledus cirvji piešķir pagalmiņam īpašu romantiku. Ēkas iekšpusē atrodas Fjodora Konjuhova radošā darbnīca, viņa mākslas darbu galerija un ekspedīcijās savāktie artefakti. Šeit var arī apskatīt laivu „Turgojak“, ar kuru Konjuhovs šķērsoja Kluso okeānu.