Nature: pirms 400 000 gadiem mūsdienu Anglijā cilvēki izmantoja uguni 0 60

Veicot izrakumus Suffolkas grāfistē Barnham karjerā, zinātnieki atrada pīrītu un kremenni, kas, visticamāk, pirms teju 400 000 gadiem tika izmantoti seno cilvēku uguns šķelšanai. Arheologi, kas veica atklājumu, uzskata, ka viņi atklājuši senākās pasaulē materiālās liecības par mērķtiecīgu uguns iegūšanu.

Spēja pārvaldīt uguni ir viena no galvenajām tehnoloģijām, kas noteica cilvēces ceļu. Ugns deva cilvēkiem siltumu, aizsardzību pret plēsējiem, padarīja iespējamu pārtikas gatavošanu un palīdzēja radīt īpašu sociālu telpu — vietu, kas kļuva par pirmo īsto platformu saziņai, atpūtai un, iespējams, kultūras, valodas un kolektīvā saimnieciskuma rašanās vietu.

Speciālisti uzskata, ka cilvēku priekšteči sāka izmantot uguni vismaz pirms 1,5 miljoniem gadu, lai gan, visticamāk, viņi izmantoja dabas dāvanas, nevis mērķtiecīgi to kurināja. Piemēram, izmantoja jau esošu liesmu, kas radusies dabisku mežu ugunsgrēku rezultātā. Kontrolēt un vēl jo vairāk mērķtiecīgi iegūt uguni pēc savas gribas — kvalitatīvi cita, revolucionāra prasme.

Ilgu laiku agrāko uguns iegūšanas liecību vecumu aptuveni noteica ap 50 000 gadu. Netiešas pazīmes par mērķtiecīgu uguns kurināšanu bija konstatētas arī agrākā laikā, bet trūka izšķiroša argumenta — paša procesa materiālo atliekumu. Jautājums par to, kad tieši cilvēks pārstāja būt svešas uguns sargu un kļuva par tās radītāju, bija atklāts. Atbildes meklēšanu apgrūtināja grūtības atšķirt cilvēka rīkotu ugunskuru pēdas no dabiskā ugunsgrēka sekām.

Starptautiska arheologu komanda, ko vada Niks Eštons no Britu muzeja Londonā, šķiet, spējusi atrast līdz šim senākās cilvēka uguns pārvaldīšanas liecības. Par to zinātnieki ziņoja rakstā žurnālā Nature.

Eštons un viņa kolēģi veica izrakumus Barnham karjerā Suffolkas grāfistē. Viņi izpētīja apmetni, kas datēta ar vecumu teju 400 000 gadu. Šajā apmetnē, ko, visticamāk, apdzīvoja neandertālieši vai viņu priekšteči, pētnieki atrada trīs galvenos pierādījumu tipus par mērķtiecīgu uguns kurināšanu.

Pirmo un vissvarīgāko pierādījumu grupu veidoja divi mazi pīrīta fragmenti. Triecot pret kremenni, pīrīts rada bagātīgas dzirkstis, kas spēj aizdedzināt sausu sūnu vai zāli. Ģeoloģiskie pētījumi parādīja, ka Barnham karjera apkārtnē pīrīts neizplatās. Iespējams, cilvēki pīrītu uz apmetni bija atnesuši speciāli.

Otru liecību veidoja sārta nogulumu kārta — pēda, kā uzskata zinātnieki, senam ugunskuram. Degšana maina dzelzs saturošo minerālu magnētiskās īpašības augsnē. Laboratoriskās analīzes sarkanā mālainā slāņa parādīja, ka tas tika uzkarsēts daudzkārt: pētnieku aplēsēs aptuveni 12 reizes. Tas liecina, ka cilvēki sistemātiski un atkārtoti izmantoja vienu un to pašu vietu ugunskura kurināšanai.