Zinātnieki atklājuši Lieldienu salas noslēpumus 0 56

Ilgu laiku zinātnieki uzskatīja, ka simtiem milzīgu statuju Lieldienu salā izveidojuši vietējās kopienas pārstāvji viena vadītāja vadībā. Tomēr jauno pētījumu autori apšaubīja šo hipotēzi. Detalizēta trīsdimensiju karte galvenajam akmens karjeram uz salas norādīja uz sarežģītāku ainu. Iespējams, monumenti bija mazu neatkarīgu grupu radošuma un konkurences auglis.

Lieldienu sala jeb Rapa Nui ir viena no visattālākajām apdzīvotajām salām pasaulē. Tuvojoties apdzīvotajām salām — Pitkērna — atrodas gandrīz divu tūkstošu kilometru attālumā. Saskaņā ar arheoloģiskajiem datiem pirmie cilvēki ieradās Lieldienu salā starp XII un XIII gadsimtu.

Galvenā salas apskates vieta ir monolītās akmens figūras moai cilvēku figūru veidā, kuras tika radītas no XIII līdz XVII gadsimtam. Šodien ir atklātas vairāk nekā 900 statujas. Vidējais moai augstums ir aptuveni četri metri, bet masa bieži pārsniedz 12 tonnas. Gandrīz visi moai tika izgriezti no vulkāniskā tufā Ranu Raraku karjerā, no kura tie tika transportēti un uzstādīti uz akmens platformām (ahu) dažādās salas daļās.

Moai parasti uzskata par „sastingušajiem sejiem” godājamiem senčiem, vadītājiem vai svarīgiem salas klana locekļiem — tas ir, šīs figūras, iespējams, simbolizēja un iemūžināja varu un ciltskoku. Tiek pieņemts, ka statujas spēlēja sargātāju lomu un bija „mana” (garīgās spēka) avots kopienai.

Ilgu laiku zinātnieki strīdējās: kurš vadīja akmens figūru celtniecību un kā mazā tauta spēja organizēt tik apjomīgu darbu. Saskaņā ar populāru versiju zinātniskajā vidē darbs tika veikts centralizēti, viena valdnieka vadībā. Bet citi pētnieki šaubās: moai izskatās pārāk atšķirīgi, it kā tos būtu veikuši dažādi meistari.

Lai atrisinātu moai radītāju darba organizācijas noslēpumu, zinātnieku grupa, kuru vadīja Karls Lipo (Carl Lipo) no Binghamtonas universitātes ASV, veica analīzi galvenajā akmens karjerā Ranu Raraku. Pētnieki izmantoja dronus un fotogrammetrijas metodi, izveidojot pirmo augsti detalizētu trīsdimensiju karjeras modeli. Šī karte ļāva saskatīt katru nogāzi un darba pēdas. Tā kļuva par zinātniekiem sava veida atvērtu grāmatu.

Lipo un viņa kolēģi analizēja katru pieminekļa detaļu. Viņi fiksēja 426 moai dažādos pabeigšanas posmos, 341 grāvi, ko izcēluši senie meistari ap akmens blokiem (grāvis iezīmēja nākamās statujas formu). Tātad tas ir darba sākuma pēdas moai. Turklāt tika atrastas 133 tukšas nišas klintī, no kurām statujas jau tika izņemts, kā arī pieci akmens stabi, kas kalpoja kā stiprinājuma punkti. Pie tiem piesēja virves, lai uzmanīgi nolaistu izgriezto statuju pa nogāzi.

Trīsdimensiju modeļa analīze parādīja, ka karjers bija sadalīts 30 atsevišķos darba laukumos jeb zonās. Katrā zonā Lipo komanda atklāja tikai tai raksturīgas griešanas tehnikas un akmens apstrādes īpatnības.

Lipo paskaidroja, ka visi statujas radīšanas posmi — no pirmā griezuma līdz pēdējiem akcentiem — notika vienas zonas robežās. Salīdzinot ar mūsdienu piemēriem, tas vairāk atgādina neatkarīgu darbnīcu tīklu, nevis sistēmu, kurā visiem vadīja viens centrs un kur statujas pārvietojās no viena nodaļas uz otru, kā rūpnīcā.

Jaunie dati labi saskan ar to, kas jau bija zināms par dzīvi Lieldienu salā. Agrāk tā pati pētnieku komanda pierādīja, ka milzīgu moai transportēšanai nebija nepieciešams tūkstošiem strādnieku darbs. Daži cilvēki varēja „šūpot” statuju no vienas puses uz otru un burtiski „vadīt” to uz priekšu ar virvēm. Tas nozīmē, ka transportēšana neprasīja vienotu vadību un milzīgus cilvēkresursus.

Ilgus gadus Lieldienu salas vēsturi zinātnieki pasniedza kā negatīvu piemēru sabiedrības attīstībai un krišanai. It kā tās iedzīvotāji iznīcinājuši savas mežus, izsūkuši zemes, bet pēc tam nogalinājuši viens otru karos, nonākot līdz badam un kanibālismam. Jauno pētījumu autori apgalvo, ka viss bija pavisam citādi.

No etnogrāfiskajiem ierakstiem izriet, ka eiropieši ievazāja salā iepriekš nezināmas slimības — un iedzīvotāju skaits sāka samazināties. Savukārt 1860. gados Rapa Nui uzbruka peruāņu vergu tirgotāji un nolaupīja ne mazāk kā trešo daļu iedzīvotāju. Pēc tam salā sākās baku epidēmija, pēc kuras palika aptuveni 110 cilvēku.

2012. gadā amerikāņu arheologi Karls Lipo un Terijs Hants, izmantojot metodi, ko iepriekš ierosinājis Tūrs Heijerdāls, pierādīja, ka milzīgu moai pārvietošanai uz dažiem simtiem metriem nepieciešamas 18 cilvēku spēki un trīs virves. Tas apgāza galveno hipotēzi par blīvu apdzīvotību salas uzplaukuma laikā (statuju būvniecības laikā).