Senči nekļūdījās zīmēs. Šī pārdabiskā ticība radās ne bez iemesla. Daudzi no mums ievēro gadsimtiem ilgas mājsaimniecības tradīcijas, un viena no tām ir aizliegums nodot jebkuru lietu caur slieksni. Daži cilvēki pat izvairās sveicināt caur slieksni, kas tiek uzskatīts ne tikai par zīmi, bet arī par labas uzvedības noteikumu.
Viss ir vienkārši: senatnē mirušo pelni vienmēr tika glabāti zem mājas sliekšņa. Nodot kaut ko caur slieksni nozīmēja traucēt sen mirušos, kas tika uzskatīts par ārkārtīgi bīstamu nodarbi. Tāpēc daudzi joprojām nesēž un neuzturas uz sliekšņa — jo tas ir robeža starp dzīvo pasauli un mirušo valstību.
Interesanti, ka šīs pārdabiskās ticības, kas mūsos ir jau „ģenētiskajā līmenī”, rada noteiktu psiholoģisku nostāju. Nododot caur slieksni, daudzi sāk just diskomfortu. Bērnības ieradumi, piemēram, pārlēkšana pāri plaisām uz asfalta, tiek pārnesti caur visu dzīvi un saistīti ar līdzīgiem rituāliem.
Tradīcijas nosaka, ka nedrīkst nodot lietas, sveicināt, apskaut un atvadīties no cilvēka uz sliekšņa. Viss tas sākās vēl no antīkajiem laikiem, kad senču pelni tika glabāti tieši zem sliekšņa, lai sargātu māju no nelaimēm.
