Pirmkārt — lidmašīnas, bet meitenes — vēlāk.
Karikatūrā "Ir tikai MiG", kas iznāca Krievijas ekrānos, aktierim Daniilam Popovam (26) pirmo reizi uzticēta galvenā loma — un kopā ar to atbildība par stāstu, kurā lidmašīnas, pārslodzes un mīlestība eksistē vienā augstumā.
— Uz lielajiem ekrāniem iznāk filma "Ir tikai MiG". Jums tā ir pirmā galvenā loma. Pastāstiet par darbu.
— Emociju bija ļoti daudz gan filmēšanas laikā, gan pēc tam. Stāsts neļāva atslābt, un ilgi saglabājās siltuma sajūta no visas filmēšanas grupas. Liels paldies studijai "Voenfilm": īstas lidmašīnas, tehnika, ieroči, forma un viss fons pilnībā iegremdēja procesā. Nav nepieciešams neko izdomāt — tu patiešām dzīvo šajā realitātē.
Mēs paveicām milzīgu darbu: vācam materiālu, analizējām katru notikumu detaļu — kurš, kas, no kurienes un kāpēc. Aktieru sastāvs ir ļoti pieredzējis, visi mani partneri ir meistari. Man paveicās būt blakus cilvēkiem, no kuriem var mācīties katru dienu. Tu uzsūc katru kustību, vārdu, intonāciju, vēro, kā viņi strādā ar tekstu, izdomā gagus, jokus, nianses. Kad filmēšana beidzās un es atgriezos novembrī Maskavā, mani pārņēma skumjas: pēc atmosfēras, komandas, ritma. Gribējās atpakaļ.
— Kā jūs nokļuvāt galvenajā lomā?
— Tā ir ļoti jautra stāsts. Pie manis atbrauca draugs, mēs nedēļu staigājām pa Maskavu. Pēdējā dienā, tieši pirms viņa aizbraukšanas, piezvana Aleksandrs Aleksandrovičs Žigalkins. Jautā, vai esmu brīvs un vai varu atnākt uz studiju — uzfilmēt izmēģinājumus.
Es ātri izskaidroju draugam, kā nokļūt uz lidostu, un devos. Jau mašīnā saņēmu teksta ainu un scenāriju. Ātri iemācījos galvenos punktus, ātri izlasīju sākumu, lai saprastu būtību, un ierados studijā.
Mēs ar Aleksandru Aleksandroviču strādājām mēģinājumu zālē, uzfilmējām izmēģinājuma variantu, pēc tam parādījām Igoram Stanislavovičam Uļanovam, saņēmām labojumus, uzfilmējām vēl vienu variantu. Nākamajā dienā jau bija pāru izmēģinājumi ar apstiprinātiem aktieriem. Tikai galvenās lomas aktieris vēl nebija apstiprināts.
Jutos kā uz svārstīgām purva: soli sper — un baidies iegrimt. Pēc pirmās dienas es izlasīju scenāriju līdz galam un sapratu, kā gribu būt šajā filmā. Stāsts ir maigs, aizkustinošs, varonīgs un smieklīgs. Man bija ļoti svarīgi nepārkāpt. Aleksandrs Aleksandrovičs uzstādīja augstu tempu: cita iespēja nebija, tikai uz priekšu. Tas ir satraucoši, bet neticami iedvesmojoši.
— Kā jūs strādājāt pie tēla?
— Es lasīju padomju pilotu biogrāfijas: Pokriškina, Kožeduba. Skatījos filmas par to laiku pilotiem. Gribēju saprast, no kāda materiāla ir izgatavoti šie cilvēki — iznīcinātāju piloti, kas pastāvīgi strādā uz fizisko iespēju robežas, dažreiz gandrīz bez miega. Varoniskajā komēdijā mēs ņēmām atsauces no Leonīda Gaidaja filmām, kaut ko no Šurika, bet uzmanīgi, bez kopēšanas.
— Filmā ir mīlas līnija. Ko redzēs skatītājs?
— Tā ir tāda pati kā reālajā dzīvē pilotu. Pastāvīgi izlidojumi, uzdevumi, lidojumu analīze — laika mīlestībai gandrīz nav. Kad lasīju Pokriškina biogrāfiju, mani pārsteidza, cik reti viņš redzējās ar mīļoto. Ar Polivanovu tas pats: viņš ir pilnībā kalpošanā, bet mīlestības vajadzība viņam ir īsta.
— Kas varonim ir prioritāte — misija vai mīlestība?
— Pirmkārt — lidmašīnas, bet meitenes — vēlāk. Bet pakāpeniski Polivanovs mainās, sāk saskatīt citu lietu vērtību, ievēro, kas notiek apkārt. Viņš kļūst dziļāks, daudzpusīgāks, pieaugušāks.
— Ar ko jums īpaši patika strādāt?
— Man neticami paveicās: uz laukuma bija meistari. Īpaši atmiņā palika ainas ar Vladimiru Adolfoviču Iljinu. Mēs izdomājām intonācijas, mēģinājām nianses, izdomājām biogrāfiskās detaļas. Piemēram, nolēmām, ka Polivanovs iepriekš nodarbojās ar boksu, un no tā viņam ir iekšējā pārliecība. Dažreiz pēc jau uzfilmētas ainas mēs domājām: "Eh, vajadzēja pievienot šo detaļu." Bija nedaudz žēl, jo lietas iznāca ļoti sulīgas.
— Filmēšanas laikā konflikti neradās?
— Neviens. Viss bija ģimeniskā gaisotnē: rūpes, cieņa, atbalsts. Vakaros pulcējāmies mājās — gatavojām, runājām, spēlējām un dziedājām pie ģitāras. Atmosfēra silta, draudzīga.
Atstāt komentāru