Šodien viņa gleznas izsolēs pārdod par miljoniem eiro.
Francijas izdevniecībā Flammarion iznāca biogrāfija par Vasiliju Kandinski (1866-1944), ko sarakstījusi mākslas vēsturniece un rakstniece Olga Medvedkova. Tā ir jau trešā Medvedkovas grāmata, kas veltīta avangarda ģeniam, un pirmā lielā mākslinieka biogrāfija, kas balstīta uz arhīva materiāliem piecās valodās. Autore atklāj ne tikai meistaru, bet arī cilvēku: jūtīgu, noslēgtu, neciešošu nežēlību, mīlošu komfortu un rutīnu, bet vienmēr izvēlējošos brīvību.
"Šajā grāmatā nav radikālu atklājumu, nav pilnīgi jaunu avotu, kas nevienam nebūtu zināmi," saka Olga, "Kandinskiem patiešām nodarbojās daudzi speciālisti dažādās pasaules valstīs. Viņš ir cilvēks, kurš nebija piesaistīts vienai valstij. Mēs nevaram viņu saukt par krievu mākslinieku, vācu mākslinieku vai franču mākslinieku. Tāpēc es izmantoju avotus piecās valodās — krievu, franču, vācu, angļu un itāļu. Ir avoti, kas ir zināmi tikai vienā nacionālā kontekstā, bet ir arī tādi, kas, šķiet, mani ieinteresēja pirmo reizi. Esmu priecīga, ka esmu ieviesusi Rietumu, galvenokārt franču, kontekstā avotus, kas bija zināmi tikai krievu valodā, un pat tur nebija pilnībā izlasīti. Pirmkārt, tas ir par viņa agrīnajiem gadiem, bērnību un jaunību. Es tos ieguvu no tikai daļēji publicētiem Odesas arhīviem. Tas ļāva pievienot informāciju, ko daudzi autori bija palaiduši garām. Tā radās jauns Kandinska tēls — bērns. Pēc tam — jaunietis un students, kas kļuva iespējams pēc viņa sarakstes izpētes ar tuvāko draugu Nikolaju Haruzinu. Nikolajs bija izcils cilvēks, pirmais nopietnais krievu etnogrāfs. Viņa māsa Vera saglabāja šo saraksti, kā arī visu ģimenes arhīvu."
"Svarīgi ir mainīt pastāvošo skatījumu uz Kandinski kā uz cilvēku, kuru bērnībā pameta māte, — aizgāja no ģimenes, izšķīrās, un viņš palika nelaimīgs zēns, kas izauga ar kompleksiem. Tagad mēs zinām, ka viņa vecākiem bija kāda problēma, iespējams, fizioloģiska rakstura. Viņa tēvs saslima, viņu ārstēja Itālijā, pēc tam ģimene pārcēlās no Maskavas uz dienvidiem (uz Odesu). Vai tā bija plaušu slimība vai kāda cita slimība? Tā vai citādi, viņa veselības stāvoklis bija viens no šķiršanās iemesliem. Viņa vecāki ieguva baznīcas atļauju uz šķiršanos, pēc tam māte ātri apprecējās ar ģimenes draugu, un viņai piedzimst vēl četri bērni. Bet tēvs nekad neapprecējās. Kandinskis bija viņa vienīgais dēls."
"Kandinskis nāca no bagātāko tirgotāju ģimenes. Krievijā — tas ir ļoti interesants slānis: viņiem bija gan līdzekļi, gan laiks, gan iespējas. Protams, mēs varam atcerēties kolekcionārus Morozovu, Mamontovu. Starp Kandinska radiniekiem arī bija kolekcionāri un mecēni. Tie ir cilvēki, kuriem bija audzināta sociālās un vēsturiskās atbildības forma, apgaismības cilvēki.
Kandinskim arī ļoti agri rodas atbildības sajūta. Viņš jūt, ka viņam jāizvēlas pareizā darbības joma: viņš daudz ir saņēmis un tagad jāatdod. Viņš ir kreiso uzskatu cilvēks. To mēs saprotam, pateicoties viņa sarakstei ar Nikolaju Haruzinu."
"Viņš patiešām cieš par cilvēkiem. Kandinskis pieder pie tiem cilvēkiem, kuri nevar dzīvot vienaldzīgi vai izmantot materiālos un kultūras labumus, novērojot tajā pašā laikā nabadzību un cilvēku bez tiesībām, pirmkārt — nacionālo mazākumu.
Svarīgi ir saprast, ka Kandinskis piedzimis 1866. gadā. Visi avangarda mākslinieki piedzimst daudz vēlāk, sākot no 1870. gadu beigām. Kandinskis ir vecāks par viņiem vismaz par 15 gadiem. Viņš pieder pie simbolistu paaudzes.
Daudzos savos raksturojumos un izpausmēs viņš ir paradoksāla personība. Viņš pavadīja 15 gadus, iegūstot daudzpusīgu humanitāro izglītību. Viņš vienlaikus ir izcils intelektuālis un mākslinieks, kurš atļāva sev spontānu, lielā mērā antiintelektuālu radošumu.
Mācoties Juridiskajā fakultātē MGU (kas tolaik bija kaut kas līdzīgs Cilvēku zinātņu skolai), viņš ieinteresējās par jauno zinātni, etnogrāfiju. Viņš plānoja nodarboties ar mazajām tautām. Tas, protams, ir politisks izvēle: mazās tautas bija pazemotas un aplaupītas, viņu stāvoklis bija vēl sliktāks par vairuma. Un, protams, viņš šajā virzienā virzījās ne nejauši. Vēlāk viņš saprata, ka etnogrāfijai jāvelta visa dzīve, bet viņš nevar nedarīt gleznošanu.
Viņš studē politisko ekonomiju, raksta darbu par zemnieku sodīšanu. Redz nežēlīgas fiziskas sodīšanas, lai gan likums paredzēja alternatīvas. Pēc 1905. gada revolūcijas, atgriežoties no Minhenes uz Odesu pēc ilga pārtraukuma, viņš raksta savai draudzenei Gabrielei Mjūnterei: "Beidzot mēs neesam pakļauti, bet pilsoņi." Bet tajā pašā laikā viņš ir vienkārši šausmās no pogromiem.
Mēs saprotam, ka viņa aizbraukšana saistīta ne tikai ar vēlmi mācīties, bet arī ar to, ka viņš neiztur dzīvi Krievijā. Viņš pastāvīgi tiecas aizbraukt."
Atstāt komentāru