Trīrs, bet ne tas: ko parādīs sensacionālais filma «Sajūtu vērtība» 0 49

Uz ekrāniem iznāk filma «Sajūtu vērtība», kas ieguvusi Grand Prix Kannu kinofestivālā. Filmu uzņēmis Joahims Trīrs — tāls radinieks lielā un briesmīgā Larsa fon Trīra. Kamēr Lars cīnās ar Parkinsona slimību, Joahims, autoram festivālos apbalvotām filmām «Reprīze», «Oslo, 31. augusts», «Telma», «Skaļāk par bumbām», «Sliktākais cilvēks pasaulē», arvien pārliecinošāk ieņem vadošās pozīcijas Eiropas un pasaules kinomākslā. Norvēģija izvirzījusi viņa jauno filmu, kas Kannās izsauca 19 minūšu ovācijas, «Oskaram», un tai ir visas iespējas iegūt goda statueti.

Filmas žanrs «Sajūtu vērtība» ir ģimenes drāma, cieši saistīta ar radošuma problēmām un eleganti iekļauta skandināvu mākslas tradīcijās. Nozīmīga filmas daļa norisinās senatnīgā muižā, kuras sienas atceras vairāku paaudžu Borgu ģimenes likteņus. Māja izskatās kā efektīva dekorācija notikumiem, kas norisinās mūsu acu priekšā. Sagatavoti skatītāji viegli uztvers filmā Ibsena atbalsis ar viņa «Leļļu namu». Nav nejaušība, ka galvenās varones vārds ir Nora (tā ir trešā veiksmīgā loma Renātai Reinšvei Joahima filmās). Viņa strādā teātrī, spēlē klasiku, tostarp arī «krievu Strindberga» lugās, kā reiz sauca Čehovu.

Nora ir pieredzējusi aktrise, viņai jau tuvu četrdesmit, bet pirmizrādēs viņu dažkārt piemeklē panikas lēkmes. Filma sākas ar temperamentīgi uzņemtu ainu, kad Nora pēc trešā zvana nonāk histērijā un burtiski nosmakst, noraujot no sevis ciešo kleitu. Viņai izsauc kostīmu māksliniekus un ārstu, Nora izlaužas no viņiem kā nepaklausīga zirgā. Viņa atrod aizkulisēs savu precēto draugu un lūdz nekavējoties nodarboties ar mīlestību vai vismaz stipri sist, lai izvestu no psiholoģiskā stupora. Apjukušais mīļotais izvēlas otro variantu. Kopīgiem spēkiem Noru izdodas nomierināt un izvest uz skatuves, bet tur viņa jau valda kā dieviete.

Ikdienas dzīvē nervu sabrukumi Norai iegūst melanholijas raksturu ar kalnu nemazgātu trauku un izslēgtu telefonu. Viņas emocionālo stāvokļu svārstības ir slikta mantojuma, sieviešu vientulības, bērnībā pārdzīvotu psiholoģisku traumu rezultāts. Nora joprojām nevar piedot savam tēvam, kinorežisoram, ka viņš pameta ģimeni ar diviem maziem bērniem un kopš tā laika nav viņus lutis ar savu uzmanību. Viņš pat nav redzējis izrādes ar meitu, pamatojot to ar to, ka teātris ir putekļains, smacīgs mākslas veids.

Negaidīti visiem tēvs parādās pie mājas durvīm savas bijušās sievas apbedīšanas dienā. Kadreiz Gustavs Borgs (viņu spoži atveido Stellan Skarsgårds, kurš piedalījies sešās galvenajās Larsa fon Trīra filmās) bija slavens. Viņš paspēja uzņemt jaunāko meitu Agnesi (neaptveramā Inga Ibsdottir Lilleas ar mirdzošām, kā Tolstoja varonei, acīm) slavenajā kara filmā, kas viņus padarīja slavenu. Agnesi neizvēlējās kļūt par aktrisi, bet izvēlējās mierīgu ģimenes laimi un rūpes par vecāko vientuļo māsu, ar kuru viņai ir cieša dvēseles saikne.

Bet Gustavs, panākumu virsotnē, atstāja sievu, bērnus, māju, aizgājis mūžīgā radošā izsistē. Gadiem ejot, viņš gan ir zaudējis agrāko spožumu un pēdējos 15 gadus iztiek ar nejaušiem projektiem. Bet, pateicoties nopietnam vecumam, satricinātajai veselībai un neveiksmēm, kas ir dziedinošas morālajai veselībai, viņš sācis pārskatīt savus uzskatus par «sajūtu» ģimenes vērtībām.

Šoreiz Gustavs ieradās mājā ar personiskā, izsūdzējošā filmas scenāriju, kuru viņš plāno uzņemt dzimtas ligzdā. Viņš to uzrakstījis par savu māti, pretestības dalībnieci, kas pārcietusi spīdzināšanu nacistu cietumos un vēlāk izdarījusi pašnāvību. Gustavs vēlas, lai šo lomu spēlē Nora. Ar savu režisora un tēva intuīciju viņš jūt viņas asu, nervozu talantu. Lepnā Nora, apvainota tēva ilggadējā egoismā, atsaka, pat neizlasījusi manuskriptu. Gustavs spiests piedāvā lomu Holivudas zvaigznei (El Fanning ir burvīga lomā, būtībā, kā pati sevi), kas sapņo par nopietnu darbu. Tā, apburta ar agrīnajām Borgu filmām, spēka un dziļuma dēļ viņa sāk apdzīvot svešo lomu un apdzīvot svešo māju, ieklausoties tās leģendās un drāmās, čukstos un kliedzienos...

Joahima filma neizceļas ar vizuāliem izsmalcinājumiem. Tā uzņemta lēni stāstošā, vecmodīgā, daļēji teātra manierē, par ko jau tika runāts iepriekš. Bet daudzslāņainais scenārijs, ko režisors rakstījis kopā ar savu pastāvīgo līdzautoru Eskilu Vogu, ir labi izstrādāts. Četru galveno varoņu raksturi ir izstrādāti apjomīgi, lieliski izvēlētajam aktieru ansamblim ir ko spēlēt un kur izpausties. Un strauja ģimenes-radošā konflikta intriga tur skatītājus pie pieaugoša emocionāla spriedzes. Un tā eksplodē finālā patiesi kā bumba.

Patiesībā «Sajūtu vērtība» ir savdabīgs apgriezts slavenās «Rudens sonātes» Ingmara Bergmana. Tikai tur egoistiska, kopta un auksta māte-pianiste, ko atveido Ingrid Bergman, noskaidro grūtās attiecības ar divām meitām, kuras, pēc viņas pašu atzīšanās, viņa nekad nav mīlējusi. Bet šeit līdzīgā situācijā ir tēvs-režisors, kurš, pretēji, mēģina, lai arī novēloti, dažreiz neveikli, bet reizēm pat smieklīgi (ko vērts ir viņa dāvanas mazmeitai ar filmām «Pianiste» un «Neatgriezeniskums») atjaunot sen sabojātās radniecības saites. Un viņa centieni, šķiet, nenonāks veltīgi.

Vērīgi skatītāji atradīs «Vērtībā» tiešas citātas un aizklātas atsauces uz «Zemeņu pļavu», «Čukstiem un kliedzieniem», «Personu» un citiem bergmaniskajiem šedevriem, ar kuriem Joahims Trīrs veic vai nu dialogu, vai polemiku. Bet, ja pieņemt, ka skandināvu kinomākslā ir parādījies «jaunais Bergmans», tad tas ir Bergmans, kurš nebaidās no satraucošām, depresīvām tēmām, bet tajā pašā laikā ir maigs, mierinošs, žēlsirdīgs, līdzjūtīgs. Izsaucot ar savu jauno filmu ne tikai nopietnas pārdomas par tēviem un bērniem, ģimenes un vēsturiskajām traumām, radošās mokām un priekam, bet arī pateicīgas, gaišas asaras.

Joahims Trīrs dzimis 1974. gadā Norvēģijā. Izglītību ieguvis Eiropas kino koledžā (Kopenhāgenā). Pēc absolvēšanas nodarbojās ar reklāmas video uzņemšanu un strādāja televīzijā. Debija lielajā kinomākslā bija filma «Reprīze», kuras pirmizrāde notika 2006. gada 3. jūlijā Karlovi Varu kinofestivāla galvenajā konkursa programmā. 2006. gada 9. septembrī Joahims devās uz 31. Starptautisko kinofestivālu Toronto, kur pozitīvi novērtēja savu projektu; ar filmu ieinteresējās Harvijs un Bobs Vainšteini un palīdzēja producēt projektu ASV. Otrā filma «Oslo, 31. augusts» nostiprināja jaunā režisora statusu un ieguva plašu atpazīstamību Eiropā un daudzus apbalvojumus. Nākamajā darbā, filmā «Skaļāk par bumbām», piedalījās Izabella Jupēra, Džesijs Eizenbergs un Gabriele Bērns. Filma «Telma» guva panākumus kinofestivālos visā pasaulē.