Mēs esam pieraduši meklēt globālus mērķus un skaidrojumus katram savam solim. Bet, pēc psihologu domām, pastāvīgā skrējiens pēc «jēgas» bieži atņem mums pašu galveno — spēju vienkārši dzīvot šeit un tagad.
Daudzi ir pārliecināti, ka dzīvei noteikti jābūt augstākajai mērķim — bērnos, mīlestībā, karjerā vai naudā. Mēs izvirzām sev uzdevumus, sasniedzam tos, izvirzām jaunus — un tā bez gala. Bet jēga, kā norāda psihologi, nepastāv pati par sevi. To radām mēs.
«Jēgas nav ne bērnos, ne naudā, ne panākumos, ne mīlestībā, — uzskata psihologi. — Ir tikai tas, ar ko jūs paši piepildāt savu dzīvi.»
Viņš uzsver, ka vēlme dzīvot «mērķa dēļ» padara cilvēku par gaidīšanas ķīlnieku. Mēs mācāmies profesijai, strādājam atvaļinājumam, atpūšamies, lai atkal strādātu. Bet tajā pašā laikā zaudējam pašu dzīvi — to, kas notiek starp šiem punktiem.
Kad cilvēks apzinās, ka jēgu viņš rada pats, parādās brīvība. Tad laime pārstāj būt atkarīga no partnera, izskata, statusa vai naudas daudzuma. Tā kļūst par iekšēju stāvokli, ko var izaudzināt no vienkāršām priekām un apzinātības.
Japāņu psihiatrs norāda, ka pastāvīga sevis salīdzināšana ar citiem ir stresa un neapmierinātības avots.
«Vārdi „tam jābūt tā” ir nevajadzīgs smagums, kas traucē virzīties uz priekšu,» — saka eksperts.
Atbrīvojoties no šīm uzspiestajām gaidām, cilvēks beidzot sāk dzīvot savu dzīvi — ne kāda dēļ, bet vienkārši tāpēc, ka tā viņam ir.
Atstāt komentāru