Marlēnas Ditrihes meita nodzīvoja līdz 100 gadiem, atstājot skandalozas atmiņas par māti 0 71

Marija Elizabete Zībere piedzimusi 1924. gada 13. decembrī. Viņas tēvs bija Rūdolfs Zībers, režisora asistents Berlīnes kinostudijā. Bet māte - 22 gadus vecā jaunā aktrise Marlēna Ditrihe. Pēc dažiem gadiem viņa kļūs par Holivudas superzvaigzni un pārcels vīru un meitu uz Losandželosu. Un vēl pēc daudziem gadu desmitiem Marija uzrakstīs par viņu atmiņas.

"Marlēna nomira, izlasījusi meitas atmiņas" - teikts izdevniecības anotācijā, kad 1998. gadā grāmata iznāca Krievijā. Tas nav taisnība: grāmata tika publicēta jau pēc leģendārās aktrises nāves. Bet vispār, izlasot tādu meitas sacerējumu, tiešām nav ilgi jāķeras pie krūtīm un jāatdod dvēsele. 800 lapās Marija Riva izklāsta uz šokēta lasītāja visu mātes netīro veļu, atklāj visintīmākās detaļas, parāda visu, kas ir slēpts. Seksuālās preferences, aborti, slimības, bezgalīgi mīļākie - neviens nav aizmirsts, nekas nav izlaists. Marlēna Ditrich ik pa laikam parādās kā pašmīlīga, egoistiska, narcisistiska, cieta, ļauna - un, protams, atņēmusī meitai bērnību.

1994. gada intervijā Marija paziņoja: "Ditrihe bija karaliene. Mans tēvs bija viņas mažordoms, viņas mīļākie - viņas kavalieri, bet es - kalpone. Man tas nešķita dīvaini; man nebija ar ko salīdzināt." Viņa detalizēti stāstīja, ka praktiski nesazinājās ar citiem bērniem līdz 12 gadu vecumam, kad nokļuva uz ballīti pie uzlecošās zvaigznes Džūdijas Gārlendas. Ditrich neizdeva meitu skolā un vispār ļoti par viņu uztrauca, īpaši pēc traģēdijas pilotam Čārlzam Lindbergam (viņa divdesmit mēnešus veco dēlu nolaupīja, pieprasīja milzīgu izpirkumu, un tas tika samaksāts, bet zēns tomēr tika atrasts miris). It kā acīmredzami, ka Ditrich, pirmajā 30. gadu pusē kļūstot par vienu no slavenākajām sievietēm pasaulē, nevēlējās savai meitai līdzīgu likteni. Bet Marijai Rivai bija sava notikumu versija: "Ārējais pasaule līdzjuta viņas rūpīgajām pūlēm, ticēja, ka viņa tikai pasargā mani no briesmām, lai gan patiesībā viņa vienkārši turēja mani sev pašai."

Mazā Marija šajā grāmatā izskatās kā savas slavenās mātes kalpone - kaut ko sakārto un notīra aiz viņas, gatavo sauļošanās maisījumus, palīdz ar korespondenci... Un tad viņa sāk stāstīt, kā viņu izvaroja paša guvernante. Bet vainīga, protams, vispirms ir māte: "Kādā ziņā mani iepriekš sagatavoja izvarot. Vienmēr paklausīga, cenšoties iepatikties tiem, kas mani sargāja, viegli pakļāvīga citu ietekmei, es pārvērtos par īpašumu, gatavu izmantošanai. Ja tu esi atņemta individualitātes, un citi tevi vada kā vēlas, tev negribot izveidojas pasīvāka reakcija, un tu neizmanto savu tiesību uz jautājumiem. (...) Kad pār tevi izdarīja vardarbību, mudināti ar neuzmanību tās, ko daba un sabiedrība uzskata par tavu "mīlošo" māti, tas ir īpašs elles stāvoklis. Kāpēc mana māte izvēlējās šo sievieti un apmetās ar viņu manā tuvumā? Vai viņa tiešām vēlējās, lai mani izvaro? Ar ko es nopelnīju šādu attieksmi? Mātei jāmīl savi bērni, jāaizsargā viņi no aizvainojuma. Es biju laba meitene. Kāpēc viņai gribējās mani sodīt? Kāpēc viņa vēlējās, lai man nodara sāpes? Ko es izdarīju? Vai es esmu tik slikta?"

Un tajā, ka ļoti agrā vecumā kļuva par alkoholiķi, kas barojās ar atšķaidītu kečupu un burbona zupu, un viņu vajāja pašnāvības domas, vainīgs... kas? Nu, nav grūti uzminēt. Pēc tam, protams, Marija izkļuva, apprecējās, palika stāvoklī - un tad māte sāka viņai ieteikt atbrīvoties no bērna: "Es zinu, tu turēsi, ka vēlies bērnus, bet atceries: nekas, izņemot rūpes un nepatikšanas, bērns nenes."

Un par novecošanu Ditrich, kas nomira 90 gadu vecumā, Marija atrada daudz siltu vārdu: "Viņas kājas izžuvušas. Viņas mati, piedzērušos neprātā apgriezti ar manikīra šķērēm, nekārtīgi nokrāsoti: violeti-rožaini šķipsni, kas mijas ar netīriem baltiem. Ausu ļipiņas stipri izstieptas. Zobi, ar kuriem viņa tik ļoti lepojas, jo līdz šim viņai "visi savi", kļuvuši melni un izsistie. Viņas kreisais acs ir apduļķojusies no kataraktas, kuru viņa atsakās noņemt. Viņas kādreiz caurspīdīgā āda izskatās pēc pergamenta. No viņas nāk alkohola un sabrukuma smaka."

Lasīšanas procesā neviļus sāk pievērst uzmanību dialogiem, ar kuriem ir piepildīta grāmata. Mazā meitene Marija it kā atcerējusies vārdu vārdā un nēsājusi cauri gadiem visu, par ko viņas klātbūtnē runāja pieaugušie, - un tagad it kā no diktofona atšifrē mātes sarunas ar Remārku, Hemingveju un citiem interesantiem cilvēkiem. Neticami, vai ne? Jau grāmatas publikācijas brīdī angļu valodā kritiķi rakstīja par atklātu meitas naidīgumu pret māti (to varētu saukt par naidu) un šaubījās, vai atmiņām var pilnībā uzticēties. Jā, un tie, kas tuvu pazina Ditrihe, neticēja atmiņām, norādot uz kļūdām elementārās lietās. Par laimi, citās biogrāfijās trūka: tikai vienā gadā, kas pagājis kopš 1992. gada maija, kad Ditrich nomira, iznāca 55 grāmatas par viņu. Un kāpēc šajās biogrāfijās viņa neizskatījās par briesmoni: jā, Holivudas diva, māksliniece ar savām izdarībām, bet tomēr ne briesmonis.

Atceros, ka 90. gados daži runāja arī par Marijas skaudību pret māti: viņa taču arī kļuva par aktrisi un nospēlēja simtiem lomu - bet televīzijā, kādos acumirklī aizmirstos seriālos, šovos, reklāmās... Viņas slavai Ditrich viņa pat nepietuvojās (paša sevi paškritiski sauca par "Ditrich nabagajiem"), un 1962. gadā faktiski izbeidza aktrises karjeru - lai gan dažreiz uzstājās uz skatuves, bet 1988. gadā filmējās kopā ar Bilu Mēriju filmā "Jaunā Ziemassvētku pasaka" ("Scrooged").

Viss, kas palika no mātes (vēstules, kleitas, dienasgrāmatas, personīgās lietas) pēc viņas nāves, viņa nodeva Berlīnes pilsētai par 5 miljoniem dolāru (šodien, ņemot vērā inflāciju, tas būtu vairāk nekā 11 miljoni).

2017. gadā, kad viņai bija pāri 90, viņa uzrakstīja un izdeva savu pirmo un pēdējo romānu - "Tu biji tur, manā acu priekšā", par jaunu sievieti, kas XX gadsimta sākumā emigrē no Itālijas uz ASV. Sensācija tas nekļuva.

Viens no dēliem, Maikls, Marija Riva zaudēja 2012. gadā: viņš bija pazīstams mākslinieks-dekorators, strādāja pie ļoti populārām filmām ("Nāvējošais ierocis", "Tango un Kešs", "Daži labi puiši", "Čārlija eņģeļi", "Dzelzs cilvēks"), saņēma nomināciju uz "Oskaru" par Spīlberga filmu "Lauku ziedi", bet nomira no insulta, ko guva filmējoties "Džango atbrīvots" Taranatā. Divi citi viņas dēli - Pīters un Džons-Pols - ir dzīvi. Tāpat arī septiņi mazbērni un četri mazmazbērni.