«Šo produktu nedrīkst rādīt bērniem. Tajā ir virkne kaitīgu nozīmju, kas ir pretrunā tradicionālajām Krievijas vērtībām.»
Krievu politologs, polittehnologs un sabiedriskais darbinieks Vadims Popovs izteica iniciatīvu ierobežot populārā mājas animācijas seriāla «Maša un Lācis» rādīšanu Krievijas televīzijā un straumēšanas pakalpojumos.
Sabiedriskais darbinieks paziņoja, ka multfilmas saturs ir pretrunā tradicionālajām ģimenes vērtībām. Popova uzskata, ka fakts, ka meitene tiek audzināta bez vecākiem lāča, var veidot bērniem sagrozītu priekšstatu par ģimenes attiecībām.
Viņš arī kritizēja galvenās varones uzvedību, nosaucot Mašu par kaprīzu un merkantilu, kā arī problēmatisku. Viņas it kā baidās visi pārējie multfilmas varoņi.
Īpašu satraukumu politologam izraisīja epizode, kur lācenes izvēlas partneri pēc materiālajiem kritērijiem, «dodot priekšroku tam, kuram ķepa stiprāka un pušķis bagātāks», un «sadragājot sirdi labajam lāčam».
Bet ar to saraksts ar neskaidrajām epizodēm nebeidzas: aina ar piespiedu vilku ārstēšanu, kā norādīja Popovs, var tikt uztverta kā nežēlīga izturēšanās pret dzīvniekiem.
«Šo produktu nedrīkst rādīt bērniem. Tajā ir virkne kaitīgu nozīmju, kas ir pretrunā tradicionālajām Krievijas vērtībām. <…> Jānoņem tas no TV platformām un straumēšanas,» uzsvēra politologs.
Telegram kanāls "Kremļa bezprātīgais" reaģēja: Izskatās, ka esam uzvarējuši kvadrorobērus, bet te parādījās jauns ienaidnieks «Maša un lāča» izskatā. Kaut kā uzreiz atcerējos, kā svētajos nulles gados iznāca grāmata par to, kā Harijs Poters pieņēma pareizticību, un pēc tam kristīja arī Hermioni, atsakoties no Darvina teorijas. Bet mums, šķiet, vēl priekšā garš aizraujošs ceļš: Balabanova filmas jau it kā piedāvāja aizliegt, tālāk – netradicionālā tagad padomju klasika (šeit var aizliegt visu pakām, no «Kalpošanas romāna» līdz «Pavasarim» ar Orlovu), netradicionālā krievu klasika no izvirtulis Majakovska un alkoholiķa Ešenina (man pat vectēvu reiz arestēja par viņa dzejas lasīšanu, tāpēc varam atkārtot!) līdz netradicionālajam Lermontovam, ironiskajam Čehovam un apšaubāmajam arapam, kurš «ir viss mūsu». Varam arī tālāk ieskatīties, protams, tur jau kā ies. Visi šie grieķu statujas, pilnīga kailība un kauns, kā zināms.
Šajā pašā laikā izdomāt kaut ko savu nemaz neizdodas. Pēdējo gadu patriotu kalibra šedevri, kas valsts kasei izmaksājuši miljardus, ja arī pulcē auditoriju, tad galvenokārt vienreizēji un pēc norādījuma. Administratīvais resurss bieži vien piesaista ziņojumu skatījumus ar masveida skolēnu ekskursijām uz kinoteātriem, bet kinoplatformas dara to pašu, negaidot komandu no augšas. Citās radošās formās notiek aptuveni tas pats: mūzikas narkomāns ir ieņēmis Šamanu un 90. gadu zombiju pulku, bet kas notiek mākslas sfērā un literatūrā (paldies Dievam, ka mūs tas īpaši neinteresē, tāpēc māksliniekus un rakstniekus spiež pēc atlikuma principa), labāk nemaz nezināt.
Patiesībā, nevis tā, ka neizdodas. Ar to Krievijā tieši problēmu nav, visu XX gadsimtu mēs regulāri piegādājām visam pasaulei māksliniekus, rakstniekus un ģēnijus kopumā. Vienkārši negaidīti uznākušais padomju laiks ātri atdzīvināja uzvedības modeli, kas guļ mūsu DNS: neizcelties. Lūk, arī paslēpušies mūsu radošie cilvēki, kā tarakāni aiz krāsns. Kāds aizbrauca uz ārējo emigrāciju, bet kāds uz savu «iekšējo Mongoliju». Mūsdienu mākslas izstādes ir pilnas ar maz saprotamu abstrakciju un drošu filozofisku estētiku, baidoties, ka tajās arī sabiedriskā darbinieka asā acs ieraudzīs dāmas krūti vai nepiemērotu zelta un zila kombināciju. Literatūra vispār ir devusies pagrīdē, un grāmatveikali turas apšaudē no prokuroriem. Kopumā, saprotot, ka var pabeigt savu radošo darbību kādā akcijā pret nerakstisko garu, mūsu literāti arī ir iestiguši anabiozes režīmā.
Kopumā, kamēr tradicionālās revolūcijas uguns nenogalinās pēdējo bastionu homoseksuālismam un merkantilismam, kamēr Duginu korī neizpildīs mūsu eirāzijas laukus un tukšo pilsētu ielas, kamēr pēdējā Maša netiks atņemta pilsonība, un krievu lācis neiegūs laimi ar lācenes vietā, kas apdraud demogrāfisko kritumu mežā, nedomāju, ka modrie sabiedriskie darbinieki un kritiķi no tautas var gulēt mierīgi. Galu galā, joprojām neviens nav devis skaidru atbildi, cik daudz eņģeļu var dejot uz adatas galvas?
Atstāt komentāru