Uz ceļa sastaptie «spoguļa» varoņi šķiet vienveidīgi un vienkrāsaini.
Pasaka «Alise Brīnumzemē» tika uzrakstīta 1865. gadā angļu matemātiķa, dzejnieka, prozaiķa Čārlza Lūtvīģa Dodžsona un publicēta pseidonīma Lūiss Kerols. Pirmie recenzenti uzskatīja, ka «pārslogotās dīvainības» Alises piedzīvojumi spēj izraisīt tikai kairinājumu bērnos un vecākos. Bet lasītāji pieņēma grāmatu. Nepagāja pat desmit gadi, kad «Alisi» atzina par angļu bērnu literatūras klasiku.
Grāmata ir tulkota 175 pasaules valodās. Nevar saskaitīt visus pasakas ekranizējumus — ņemot vērā īsfilmas un animāciju, to ir vairāk nekā simts. Bet jaunā filma, kas šajās dienās nonāk uz ekrāniem, autori norāda, ka viņi balstījās ne tikai un ne tik daudz uz Kerola grāmatu, cik uz audioizrādi 1976. gadā, kuru iestudēja teātra režisors Oļegs Gerasimovs, kurš aicināja uzrakstīt dzeju un melodijas Vladimiram Vysockim.
Koncertu, darbu teātrī, turnejām un filmēšanai aizņemtais «bards visā Krievijā» veltīja darbam pie izrādes gandrīz trīs gadus, izgriežot tam dienas un stundas. Pirmkārt, viņam patika neparastais literārais materiāls, kas ļāva alegoriskā formā pieskarties problēmām, kas uzkrājušās «Brīnumzemē» (tā to sauca virtuālajās sarunās tolaik, kad runāja par PSRS). Otrkārt, viņam, neatzītajam varonim (Vysocka dzeju nepublicēja, bet dziesmas neizlaida ēterā), gribējās redzēt savu vārdu uz plates vāka, turēt to rokās, dāvināt saviem bērniem.
Tā darba rezultāts (bards uzrakstīja 30 dziesmas izrādei!) izrādījās izcils. Galvenās varones lomu lieliski atveidoja Klāra Rumjanova, ierakstā piedalījās MХАТ mākslinieki, pats Vysockis iedziļinājās visās niansēs un arī izpildīja dažas dziesmas. Iznākumā modrās mākslinieciskā padome locekļi apsūdzēja izrādes veidotājus, ka viņi «korumpē bērnus ar briesmīgajām Vysocka dziesmām», bet tomēr izdevās izdot plati. Atceros, mani augošie dēli klausījās vinila disku, ko izdeva firma «Melodija», desmitiem un simtiem reižu — un es kopā ar viņiem. Plate bija ļoti populāra gadu desmitiem, papildu tirāži tika izdoti gandrīz katru gadu:
Ar tādu bagātu materiālu saskārās jaunā filma veidotāji — režisors Jurijs Hmeļņickis («Ledus 3»), scenārija autore Karina Čuvikova («Starptautiskā ķīmija»), laba ducis populāru aktieru un veseli 15 (!) ģenerāldirektoru, producentu un parasto producentu. Un visa šī spēcīgā komanda, manā gaumē, spēja izlaist garām gan paša literārā avota nopelnu, izmetot nevajadzīgās daļas no svarīgajiem varoņiem un sižeta līnijām, gan pilnībā iznīcinot grāmatas filozofisko apakštekstu, gan arī garām izcilām atklāsmēm audioizrādē ar tās dvēselisko, «lampas» atmosfēru, smalko humoru, apakštekstu un paradoksu spēli, ikdienišķām alūzijām. Piemēram, tādām: «Mums sen ir sabiezējusi migla», «Daudz neskaidra dīvainajā zemē», «Nē-nē, tautai nav grūta loma: nokrist ceļos — kāda problēma?».
Man šķiet, ka filmas autori orientējās ne uz Kerola grāmatu un ne uz Vysocka plati, bet uz brīvo Holivudas ekranizāciju «Alise» 2010. gadā, kuru iestudēja kino burvis Tims Bērtons, tikai šajā gadījumā zupa izrādījās šķidrāka. Hmeļņickis filmā galvenā varone, kas agrāk bija septiņgadīga angļu meitene no pagājušā gadsimta, kļuva par 15 gadus vecu Maskavas skolnieci, kas neizturēja OGE. Kāpēc tīrīgā un klusa meitene ar gudru seju (Anna Peresīlda), kas nav apveltīta ar huligāniskiem ieradumiem, augot nodrošinātā, inteliģentā ģimenē, hroniski nespēj tikt galā ar mācībām, tā arī paliks noslēpums. Iespējams, meitenei galvā ir apmākušās domas par klasesbiedru Dodolevu (Oļegs Savostjuks), bet izdomātā ekrānā «Alise» liriskā līnija ir izstrādāta tik garlaicīgi, ka doma par mīlas alķīmiju tiek noraidīta kā nevajadzīga.
Reiz, neizturējusi eksāmenu, Alise iekrīt: nē, ne truša alā, kā pie Lūisa Kerola, bet spēļu atrakcijas kanālā (labi, ka ne gāzes vai naftas caurulē, kaut gan tas būtu forši un aktuāli) un nonāk Brīnumzemē. Šeit laiks neeksistē, saule mūžīgi zenītā, bet starp neparastās visuma iedzīvotājiem meitene sastop savus radiniekus un draugus. Māti, kas kļuvusi spogulī par Karalieni (Irina Gorbačeva), tēvu, kas pārvērties par Cepuri (Milošs Bikovičs), zvēru draudzeni Viku (Polina Guhmane), kas pārvērtusies par pretīgu peli, skolas direktori (Paulīna Andrejeva), kas uzvilkusi viltīgās Hercogienes tērpus, un daudzus citus varoņus, kuri Alisi kaut kādā veidā neatzīst.
Saskaņā ar sižetu meitenei jātop gan milzīgai, gan mazai, jāgrimst jūrā no savām pašas asarām, jābēg no lavīnas, jārisina problēmas Brīnumzemē un visbeidzot jāpārnāk mājās it kā pieaugusi un saprātīgāka. Bet uz ceļa sastaptie «spoguļa» varoņi izrādīsies tik vienveidīgi un vienkrāsaini, bet visas iedomātās grūtības meitene pārvarēs ar tik acīmredzamu vieglumu, ka viņas steidzīgā fināla pieaugšana ticamības ir grūti. Galu galā Alise savā sapņu ceļojumā nav izgājusi nevienu dzīves universitāti un nav apguvusi dzīves gudrības.
Filma ir dinamiska, vietām krāsaina (filmēšana notika Maskavā, Sočos un Abhāzijā), bet nerada nekādas emocijas, atstājot pēc sevis tukšuma sajūtu. Neizglābj situāciju arī Vysocka dziesmas, rūpīgi filtrētas un atsevišķas, pārveidotas un ierakstītas jaunās un, diemžēl, bezpersoniskās muzikālās aranžijās, kas atņēma melodijām iekšējo piepildījumu, ģeniālā autora ieguldīto dvēseli. Dziesmas kļuva par vienkāršu jautru muzikālo fonu neobligātai, viegli uztveramai filmai, kuru aizmirst, nesagaidot no kinoteātra līdz tuvākajai metro.
Atstāt komentāru