Kā lielo psihoanaliķi Freidu pazemoja viņa skolnieks Adlers 0 325

Pirms 115 gadiem Austrijas psihoanaliķis Alfrēds Adlers izstrādāja teoriju par nepilnvērtības kompleksu, kas ir cilvēka attīstības virzītājspēks. Viņš saskārās ar sava skolotāja Zigmunta Freida dusmām, un tad psihoanāzes skola sadalījās divos nesamierināmos nometnēs.

Viss sākās ar to, ka 1900. gadā psihoanāzes tēvs Zigmunds Freids publicēja savu grāmatu "Sapņu interpretācija", kas izsauca izsmieklu atsauksmes starp mediķiem un zinātniekiem. Freids apvainojās un jau bija tuvu depresijai, kad pēkšņi presē viena pēc otras sāka parādīties atzinīgas raksti no kāda Alfrēda Adlera. Viņš rakstīja, ka Freidu nepareizi sapratuši un vienkāršiem vārdiem izskaidroja, kāpēc viņa teorijai par sapņiem ir jēga.

Freids ātri atrada savu atbalstītāju — tas izrādījās 30 gadus vecs oftalmologs no Vīnes, kurš vēl nodarbojās ar bērnu psihiatriju. Pateicīgais korifejs aicināja jauno kolēģi savā šaurajā lokā un, neskatoties uz 14 gadu vecuma atšķirību, starp viņiem izveidojās cieša draudzība.

Freids izturējās ar līdzjūtību pret Adleru un uzskatīja viņu par savu skolnieku, līdz noskaidrojās, ka viņam ir radikāli atšķirīgs skatījums uz psihoanālīzi. Un pēc deviņiem gadiem viņi tik ļoti sadusmojās, ka vairs nesatikās līdz mūža beigām.

1912. gadā Adlers publicēja darbu "Par nervu raksturu", kas apkopoja galvenās individuālās psiholoģijas koncepcijas. Tajā pašā gadā viņš dibināja "Individuālās psiholoģijas žurnālu", kura izdošana drīz tika pārtraukta Pirmajā pasaules karā. Divus gadus Adlers kalpoja par militāro ārstu Krievijas frontē, un atgriežoties 1916. gadā Vīnē, viņš vadīja militāro slimnīcu. 1919. gadā, atbalstot Austrijas valdību, Adlers organizēja pirmo bērnu rehabilitācijas klīniku. Pēc dažiem gadiem Vīnē jau bija apmēram trīsdesmit šādu klīniku, kurās strādāja Adlera skolnieki. Katras klīnikas personāls sastāvēja no ārsta, psihologa un sociālā darbinieka. Adlera darbība ieguva starptautisku atpazīstamību. Līdzīgas klīnikas drīz parādījās Nīderlandē un Vācijā, pēc tam — ASV, kur tās darbojas joprojām. 1922. gadā tika atsākta iepriekš kara pārtraukta žurnāla izdošana ar jaunu nosaukumu — "Starptautiskais individuālās psiholoģijas žurnāls". No 1935. gada Adlera redakcijā iznāk žurnāls angļu valodā (no 1957. gada — Journal of Individual Psychology).

1913. gadā Adlers saņēma uzaicinājumu ieņemt Kolumbijas universitātes profesora amatu Ņujorkā. 1928. gadā viņš apmeklēja ASV, kur lasīja lekcijas Jaunajā sociālo pētījumu skolā Ņujorkā. Kļūstot par Kolumbijas universitātes darbinieku, Adlers Vīnē pavadīja tikai vasaras mēnešus, turpinot pasniegšanas darbību un pacientu ārstēšanu. Ar nacistu nākšanu pie varas Adlera sekotāji Vācijā piedzīvoja represijas un bija spiesti emigrēt. Pirmā un vispazīstamākā eksperimentālā skola, kurā mācības tika īstenotas saskaņā ar individuālās psiholoģijas principiem, ko 1931. gadā dibināja Oskars Špīls un F. Birnbaums, tika slēgta pēc Austrijas anšlusa 1938. gadā. Tajā pašā laikā tika aizliegts "Starptautiskais individuālās psiholoģijas žurnāls". 1946. gadā, pēc Otrā pasaules kara beigām, eksperimentālā skola atkal tika atvērta, vienlaikus atsākot žurnāla izdošanu.

1914. gadā Adlers pilnībā pārcēlās uz ASV. Savās pēdējās dzīves gados viņš aktīvi nodarbojās ar lekciju darbību daudzās augstskolās Rietumos. 1937. gada 28. maijā, ierodoties Aberdīnā (Skotijā) lekciju sērijas lasīšanai, viņš pēkšņi nomira no sirdslēkmes 67 gadu vecumā. Apglabāts Aberdīnā.

Alfrēdam bija četri bērni: Valentīna (1898), Aleksandra (1901), Kurts (1905) un Kornēlija (1909). Aleksandra un Kurts kļuva par psihiatriem, tāpat kā tēvs. Valentīna bija Kominternas darbiniece, strādāja Ārzemju strādnieku izdevniecībā Maskavā un tika represēta par atbalstu troksismam. Mazmeita — publiciste Margo Adlere.