Slaveno melodiju autors slēpa represēto tēvu.
Maz kurš cilvēks no postpadomju teritorijas nav dzirdējis Tihona Hrenņikova mūziku. Viņa hiti, piemēram, "Sen senos laikos", "Kāpēc sirds tik satraukta", "Maskavas logi" un "Laiviņa", atceras un mīl miljoni. Tihons Nikolajevičs Hrenņikovs — viens no vispazīstamākajiem komponistiem Padomju Savienībā, kurš, starp citu, tika iecelts augstākajā amatā galvenajā mūzikas institūcijā valstī — vadīja PSRS komponistu savienību, lai gan pats tam nemaz necentās. Ilgus gadus viņam nācās apvienot šīs divas publiskās lomas — mūziķa un funkcionāra, reizēm piekāpjoties traģiskiem kompromisiem.
Divos naktī pie Zuboviču ģimenes vasarnīcas, kas atrodas kaut kur pie Puškina, pieklauvēja četri dūri. Pamodinātie mājinieki gandrīz kolektīvi nepalika pelēki (izņemot, protams, jau baltmataino Rozāliju Vasiļjevu, inženiera Zuboviča māti). Ārā — 1936. gads, Lielā terora laiks, kad kaimiņi vienkārši bez pēdām pazuda pēc "melno vārnu" ierašanās. Klāra Zuboviča, PSRS komponistu savienības preses biroja vadītāja, bailēs atver durvis. Bet uz sliekšņa nemaz nav enkavēdisti, bet divi leningradas komponisti — Ivans Dzeržinskis un Vasilijs Solovjovs-Sedijs. Viņu izskats ir ārkārtīgi satraukts.
Ziņa izraisa tādu satraukumu, kādu, iespējams, nebūtu panācis pat vesels NKVD brigāde pie durvīm. Rozālija Vasiļjeva satver gultas veļu un sāk to plēst uz pārsējiem. Klāra nakts kreklā skrien uz ielas pie pie durvīm novietotā taksometra, kliedzot: "Tihoniņ, mīļais, kas ar tevi?" Tihons Hrenņikovs — ne tikai lielas cerības sniedzošs jaunais komponists, par kuru dzirdējuši pat Rietumos, bet arī Klāras slepenais mīļākais. Tomēr jau ne tik slepens: Klārai cenšas sekot viņas likumīgais vīrs inženieris Zubovičs: "Klāriņ, nomierinies, kaimiņi dzirdēs!"
Bet pirmā pie taksometra maģiskā kārtā parādījās Klāras vīramāte Rozālija Vasiļjeva ar pārsējiem gatavībā. Viņa metās pie aizmugurējā sēdekļa, kur gulēja Tihons. Aiztiekot mitro no sviedriem kreklu, viņa šausmās atkāpās: "Asinis!"
Hrenņikovs bija gatavs iegrimt zemē no kauna. Viņš piecēlās un sāka visiem skaidrot, ka tā ir tikai muļķīga joks. Stāsts, par laimi, beidzās ar kopīgu nakts mielastu uz terases. Bet patiesībā tas bija tikai Tihona un Klāras stāsta sākums.
"Muļķīgā joks" patiesībā bija slikti plānota Hrenņikova mēģinājums izvest mīļāko no vīra vasarnīcas. Tihons vēlāk veiks vēl vienu — mazāk radošu, bet ne mazāk dramatisku, bet veiksmīgāku mēģinājumu, un viņa savienība ar Klāru ilgs visu atlikušo dzīvi.
Klāra Hrenņikova dzīvē spēlēja ne mazāk svarīgu lomu nekā mūzika. Patiesībā Klāra un mūzika Tihonam bija cieši saistītas. Bet, lai pastāstītu šo stāstu, jāsāk no paša sākuma.
Hrenņikovs bija gatavs iegrimt zemē no kauna. Viņš piecēlās un sāka visiem skaidrot, ka tā ir tikai muļķīga joks. Stāsts, par laimi, beidzās ar kopīgu nakts mielastu uz terases. Bet patiesībā tas bija tikai Tihona un Klāras stāsta sākums.
"Muļķīgā joks" patiesībā bija slikti plānota Hrenņikova mēģinājums izvest mīļāko no vīra vasarnīcas. Tihons vēlāk veiks vēl vienu — mazāk radošu, bet ne mazāk dramatisku, bet veiksmīgāku mēģinājumu, un viņa savienība ar Klāru ilgs visu atlikušo dzīvi.
Klāra Hrenņikova dzīvē spēlēja ne mazāk svarīgu lomu nekā mūzika. Patiesībā Klāra un mūzika Tihonam bija cieši saistītas. Bet, lai pastāstītu šo stāstu, jāsāk no paša sākuma. Dzimšanas vieta — Eļeca, neliels rajona pilsētiņa ar piecdesmit tūkstošiem iedzīvotāju, tagad Lipetskas apgabalā. Šī vieta viņam līdz mūža beigām palika "svētākā uz zemes". Tuvumā bija templis, uz kuru dievbijīgie vecāki nosūtīja sešgadīgo Tišu kalpot par kalpotāju.
Tiša piedzimis 1913. gada sākumā. Šis laiks nesa lielas pārmaiņas, karus un nepatikšanas. Bet viņa tuvākie radinieki ļaunā liktenis apiet — visus, izņemot brāli Gleb, dziedātāju, kurš pabeidza Maskavas konservatoriju un gāja bojā Pirmā pasaules kara frontēs revolūcijas gados. Viņu Tiša vispār neatcerējās, bet sekoja viņa pēdām, nolēmis kļūt par mūziķi.
Mūziku Hrenņikovu ģimenē mīlēja visi — vecākie brāļi un māsas spēlēja ģitārās un mandolīnās, dziedāja. Skolēns Tihons iekļāvās amatieru orķestrī, kurā reiz pārsteidza visus, izpildot melodiju uz glāzēm, kas bija piepildītas ar dažāda tilpuma ūdeni. Kad viena no māsām nopirka mājās lietotu klavieri, pie tām visbiežāk sēdās tieši jaunākais Hrenņikovs. Un pat sāka komponēt mūziku.
Radinieki atbalstīja Tišas muzikālās meklējumus, tāpēc 15 gadu vecumā jaunais Hrenņikovs tika nosūtīts uz Maskavu pie vienas no māsām, lai iestātos Gnesinu mūzikas tehnikumā. Pirms izbraukšanas tēvs deva Tihonam uzdevumu: "Dzīvo pats un ļauj citiem dzīvot." Šo mācību Hrenņikovs atcerējās visu mūžu.
"Kad es piebraucu pie Maskavas, ieraudzīju šos milzīgos namus — un man kļuva bail. Kā var dzīvot tādā milzīgā pilsētā un vēl jo vairāk gūt slavu? Kā var, iegūstot mūziķa specialitāti, lai tevi šajā pilsētā atpazītu? Tik daudz cilvēku! Tas ir neiespējami," atcerējās Tihons Hrenņikovs.
Bet neiespējamais ir iespējams. Citādi kā Hrenņikovs, neiegūstot ne profesionālo izglītību — mūzikas skolu, ne vispār nekādas teorētiskas zināšanas, spēja iestāties Gnesinu tehnikumā? Patiesībā šeit jāatzīst paši Gnesini, kuri atbalstīja savā mācību iestādē neticami draudzīgu, ģimenisku atmosfēru. Hrenņikovs personīgi pārliecinājās, ka, piemēram, Jeļena Fabiānova Gnesina zināja tehnikumā visus vārdā — tajā brīdī viņu bija ne mazāk kā trīs simti jauniešu!
Dzīvot nācās badā, nodarboties — līdz izmisumam. Tihons izmantoja laiku, kad māsa un viņas vīrs devās uz darbu, lai muzicētu viņu mājās. Rezultātā tehnikumu Hrenņikovs pabeidza trīs gados, nevis četros, un pēc tam uzreiz iestājās otrajā kursā Maskavas konservatorijā. Tur jaunais talants sāka rakstīt savus pirmos lielos darbus.
Radošo darbību neapturēja (un, iespējams, pat mudināja) tēva nāve no kuņģa vēža 1933. gadā. Nikolaja Ivanoviča veselību ietekmēja arests: vairākus mēnešus veco vīru dēļ ziņojuma turēja NKVD cietumā, pieprasot atdot zeltu, kāda viņam nekad nav bijusi.
Vispirms Hrenņikovs uzrakstīja klavierkoncertu, kas izsauca daudz sajūsmas presē. Pēc tam — pirmo simfoniju, kas tika pabeigta 1935. gadā un ar milzīgu panākumu tika izpildīta Visas Savienības radio Lielajā simfoniskajā orķestrī, bet pēc tam no ASV students saņēma pieprasījumu par partitūru no diriģenta Leopolda Stokovska. Britu izpildīja darbu ASV, paziņojot klausītājiem: "Boļševiki pie sevis visu pārveidoja, bet pārveidot krievu dvēseli nevar — tā ir šajā simfonijā."
Šis darbs kļuva par Hrenņikova diplomdarbu, ar kuru viņš beidza konservatoriju. Komisijas priekšsēdētājs bija leģendārais komponists Sergejs Prokofjevs, kurš viņam iedeva četrus, apelējot pie novecojušā simfonijas valodas. Pārējie pasniedzēji, kuri neapšaubāmi mīlēja jauno talantu, neuzdrošinājās iebilst slavenajam pianists. Tihonam, kurš uzskatīja Prokofjevu par labāko komponistu 20. gadsimtā, tas, šķiet, bija liels trieciens — vismaz "zilo" diplomu no konservatorijas viņš atteicās paņemt.
Bet laika dusmoties nebija: Hrenņikovam bija daudz darāmā. Vahteņova teātris pasūtīja viņam mūziku izrādei "Daudz trokšņa no nekā" pēc Šekspīra. Dziesmas no izrādes kļūs par īstiem padomju hitiem. Ar vienu no tām, serenādi "Kā strazds par rozēm", saistīta arī svarīgākā Tihona romantiskā stāsta: papildus radošajai darbībai Hrenņikovs neaizmira arī par personīgo dzīvi, kuru nolēma sakārtot tik stingri, ka viņam netraucēja pat izvēlētās laulība.
Klāra bija par četriem gadiem vecāka. 1936. gada sākumā viņa strādāja PSRS komponistu savienības preses birojā un Hrenņikova uzvārdu zināja ļoti labi. Tur viņi iepazinās, kad Tihons ieradās apskatīt kritiku par saviem darbiem — Klāra vāca un glabāja arhīvos izgriezumus no avīzēm. Jaunais komponists viņai palika atmiņā ar to, ka, izlasījis par sevi, izgriezumus pēc tam atdeva atpakaļ. Starp viņiem uzsprāga dzirkstele. Viņi sāka slepeni tikties.
Kādreiz, pastaigājoties ar Klāru, Tihons lepojās ar darbu pie "Daudz trokšņa no nekā" un mīlas serenādi, kuru gatavo izrādei. Viņa vēlējās to dzirdēt. Kad Hrenņikovs viņai nospēlēja agrīno versiju "Kā strazds par rozēm", viņa bija vīlusies: "Vai tā ir mīlas serenāde? Tā tu mani mīli? Tas ir vienkārši slikta mūzika, tā nekas neizsaka."
Pēc stāsta par "briesmīgo avāriju" Klāra uz laiku pārcēlās no vīra pie mātes. Tur Tihons ieradās ar taksometru jau viens un ne guļot, bet sēdošā stāvoklī. Tomēr nākot pie nākamās vīramātes, viņš ar pārsteigumu sastapa Zuboviču. Hrenņikovs tieši teica, ka mīl Klāru un vēlas ar viņu precēties. "Sagatavojies," viņš saka, "braucam uz Eļecu, iepazīties ar ģimeni."
Hrenņikovam Klāras nolaupīšana izrādījās ne vienīgā traģēdija tajos gados. 1937. gadā represijas tomēr skāra viņa ģimeni: Eļecā tika arestēti divi viņa brāļi, Nikolajs un Boriss. Tihonam izdevās panākt, lai Nikolaju tiesātu atklātā tiesā, un no Maskavas atvestais slavens advokāts izvilka viņu no "tiesiskuma mašīnas" nagiem. Borisu izglābt neizdevās: viņu tiesāja trijotne, un viņš pazuda GULAGā.
Pārsteidzoši, bet Hrenņikovs, neskatoties uz visām šīm nepatikšanām, nepārtrauca smagi strādāt. Drīz Maskavas mākslas teātra dibinātājs Vladimirs Nemirovičs-Dančenko piedāvāja viņam uzrakstīt operu. "Vētrā" bija atklāta politiskā spekulācija: libreto tika rakstīts pēc romāna, kas ļoti patika Staļinam, mūzika — pēc operas, kuru vadonis publiski apstiprināja. Bet Hrenņikovs izvēlējās to tēmu, kas patiesi viņu uztrauca.
Sižetā par lauku komunistu pretestību antonovščinai pat tika iekļauts varonis Vladimirs Iļičs Ļeņins, kurš, par laimi, nesanāca dziedāt. Kopumā nav brīnums, ka uz pirmizrādi ieradās Staļins kopā ar Molotovu un Vorošilovu, kas tajos laikos nozīmēja augstāko atzīšanu darbam...
Atstāt komentāru