Jaunais romāns no Viktora Peļevina: kā tas tiek atšifrēts 0 139

Izdevniecībā «Eksmo» ir iznācis jauns Viktora Peļevina romāns A Sinistra. Notikumi risinās mākslīgā intelekta ģenerētajā 16. gadsimta Itālijā. Galvenā grāmatas intriga ir reputācijas jautājums.

Tomēr viņš nepaņēma pauzi. Ne tā, lai kāds to nopietni gaidītu: Peļevins nav izlaidis nevienu gadu kopš 2013. gada, lai kādu iznīcinošu kritiku viņa jaunās lietas saņemtu. Un pēc tam: jautājums nav tikai par publikāciju intensitāti — daudz strādāja Čārlzs Dikenss, Antons Čehovs un citi dižgari. Izskatījās, ka Peļevins ir izdedzis, zaudējis ne tikai interesi par apkārtējo pasauli, bet arī garšu pašam rakstīšanas procesam; ka visas mīlestības un postījumu melodijas «Krūtī» jāuztver kā lūgums — ja ne pēc palīdzības, tad pēc žēlastības. Visoptimistiskākie cerēja, ka pēc grāmatas «viņiem» sekos kaut kas «sev».

Apkopojot: brīnums nenotika. Tomēr arī kritums nepagarinājās. Jaunā romāna galvenais varonis atkal ir banku operatīvais darbinieks Markus Zorgenfrejs: ir laiks runāt par viņa personīgo triloģiju piecu sēriju ciklā Transhumanism Inc. Jaunā misija — noskaidrot, kas noticis ar augsta ranga klientiem, kuri praktizēja «kreiso ceļu» — slepeno garīgo simulāciju, kas paredz saziņu ar tumšajām spēkiem. Vienīgais veids, kā nonākt pie patiesības — ienirt dziļumos pašam: tā Markus kļūst par Veronas melno burvju un alķīmiķi Marko, kuram ir pieejams varens grimoires, kā arī ziņkārīgi skolnieki un ietekmīgi ienaidnieki.

Svarīgākais rakstnieka izklaides veids paliek Assassin's Creed — stāsts par nākotnes cilvēku, kurš, pārvietojoties kārtējā autohtona ķermenī, pretstatās vietējiem neliešiem. Videospēļu mehānikas atkal diktē Peļevina teksta organizāciju: darbības epizodes mijas ar video starpsecinājumiem — debrifingu, ko Markuss rīko viņa vadītājs Lomas. Tas nav firmas Peļevina dialogs starp skolnieku un gudro — asprātīgi, paradoksāli, ar mainīgiem runas reģistriem. Tieši pretēji, šo varoņu kopējie iznākumi ir gandrīz visnekrāsainākās grāmatas lapas: didaktisks bīskaps-admirālis, lēnīgs Zorgenfrejs; nekas, kas liecinātu par iedvesmas pieplūdumu pie monitora.

Jaunās laika Itālija ir attēlota ar nedaudz lielāku uzmanību, bet arī kaut kā aizdomīgi ekonomiski. Varētu visu norakstīt uz to, ka Peļevins attēlo, kā darbojas mākslīgais intelekts: pa virsu, eklektiski, ar anahronismiem. Bet mākslinieciskam darbam tas ir pārāk ērts attaisnojums. Peļevina aprakstos par Veronas ikdienu vai maģiskajiem rituāliem it kā trūkst burvīgā starpības starp to, par ko autors stāsta, un to, cik daudz viņš par visu to zina. Proti, pamata konvencija jebkuras erudītās prozas.

Saistībā ar to rodas jautājums, kas ir vispārīgāks par konkrētu radošu neveiksmi PVO, kārtību. Kuras puses šodienam jābūt autora no gaļas un kauliem, īpaši alarmistam, kurš pirmais saprata, ka mākslīgais intelekts kļūs par galveno laikmeta antagonistu? Labs, «reālistisks» romāns tagad ir tas, kas atgādina lentu, kas ir pārpildīta ar ģeneratīvo saturu, vai tas, kas noteikti attālinās no GPT stila; kas uzstāj uz savu amatniecību (lai arī ar kļūdu un nobrāzumu cenu)?

Pat savā visgogoliskāk-bulgakoviskākajā laikā Peļevins tiecās uz funkcionālo rakstīšanu: darbības — lapidāri, gandrīz skopi, metaforas — tikai, lai raksturotu varoni vai virzītu darbību. Tas noteikti nav bezgalīgi slīpējošs savas produkcijas meistars — vismaz tādu iespaidu viņš vēlējās radīt ar savām agrīnajām, gaisīgajām lietām. Peļevins-2025 — rakstnieks ar promptu: joprojām pietiekami kompetents, lai veidotu arkas un neapmaldītos, bet — šoreiz? tagad tikai tā būs? — atdodot sev lomu citu vikipēdijas naratīvu pulētājam.