Kas tas bija: angļu ieņemtais Rokollas saliņš izglāba pasauli no kodolarmagedona 0 332

Pirms 70 gadiem Lielbritānijas impērija pievienoja savu pēdējo teritorijas gabalu — drūmo un neapdzīvoto saliņu, aptuveni 400 km uz rietumiem no Skotijas Ārējām Hebrīdām. 1955. gadā Karaliskā flote stūrmanis stāstīja BBC par to, kā Rokolla tika padarīta britu — taču arī šodien tā paliek strīdu un pretenziju objekts.

1956. gadā britu dabiskais pētnieks Džeimss Fišers aprakstīja Rokollu kā „visizolētāko mazo klinti visos pasaules okeānos“ — un pilnīgi pelnīti.

Rokolla ir neiedomājami tālu no civilizācijas: ceļojums no Ārējām Hebrīdām uz to ar kuģi aizņem 11 stundas. Turklāt tā ir niecīga — tikai 25 metri platumā un 17 metri augstumā virs jūras līmeņa. Gandrīz visa tās virsma ir kailais stāvais granīts, un tikai viens mazs laukums, kura izmērs ir 3,5 uz 1,3 metri, ir pietiekami līdzens, lai uz tā varētu stāvēt.

Un tomēr, lai arī cik nenozīmīgs izskatītos šis zobainais akmens izvirzījums, 1955. gada 14. septembrī karaliene Elizabete II apstiprināja Rokollas aneksiju, uzdodot Karaliskajai flotai „sagatavot salu mūsu vārdā“.

Precīzu Rokollas atrašanās vietu pirmo reizi uz kartes 1831. gadā uzlika flotes kapteinis Aleksandrs Tomass Emeriks Vaidals, taču slavu tā ieguva tikai 1949. gadā, kad tās vārdā nosauca vienu no jūras apgabaliem BBC raidījumā Shipping Forecast („Kuģošanas prognoze“).

Aptuveni tajā pašā laikā britu valdība apzinājās klints saliņas stratēģisko nozīmi. Aukstais karš uzņēma apgriezienus, un padomju un NATO zemūdenes regulāri patrulēja Ziemeļu Atlantijā, un kontrole pār Rokollu tika uzskatīta par atslēgu kontrolei pār jūras telpu.

Turklāt 370 km uz austrumiem, uz South Uist salas, Lielbritānija izveidoja pirmo poligonu amerikāņu kodolraķešu izmēģinājumiem ar vadāmu mērķi. 1970. gadā atklātie NATO dokumenti parādīja, ka britu valdība bažījās, ka „ienaidnieka aģenti“ varētu nostiprināties Rokollā, lai uzraudzītu izmēģinājumu rezultātus.

1955. gada 15. septembrī pie klints ieradās britu Karaliskās flotēs hidrografiskais kuģis Vidal, taču ieradušies bija spiesti gaidīt trīs dienas, kamēr norimst spēcīgais vējš, un tikai tad helikopters varēja izsēdināt uz salas trīs jūras kājniekus un zinātnieku Džeimsu Fišeru.

Tur viņi uzlika britu karogu un oficiāli paziņoja par Lielbritānijas tiesībām uz klinti. „Man bija pavēle no Viņas Majestātes anektēt Rokollu viņas vārdā, — stāstīja kuģa komandieris Ričards Konels BBC reportierim Nevilam Bārkeram drīz pēc izsēšanās. — Mēs nosūtījām signālu Admiralitātei: „Operācija 'Rokolla' veiksmīgi pabeigta“. Nekad dzīvē neesmu bijis tik priecīgs nosūtīt kādu signālu.“

Fišeram tika uzdots ņemt paraugus no akmens, lai tos izpētītu Lielbritānijas ģeoloģiskajā biedrībā. Rokolla izveidojās no iznīcināta vulkāna atliekām, un tur atrastais granīts bija „acīmredzami unikāls“, viņš stāstīja BBC. Vēlāk ģeologi, pētot Rokollas granītu, atklāja jaunu minerālu — bazirītu, kas iepriekš nebija sastopams.

1955. gadā Rokollas aneksija bija nacionālās drošības jautājums. Taču pēc desmitgadēm valdību vairāk interesēja tiesības uz zivju bagātajām ūdeņiem un potenciālajiem naftas atradnēm kontinentālajā šelfā. Īrija, Islande un Dānija (Fēru salu vārdā) sāka izvirzīt pretprasības uz šiem bagātajiem resursiem.

Centšoties nostiprināt savas tiesības, britu parlaments 1972. gadā nobalsoja par Rokollas oficiālu iekļaušanu Lielbritānijā, padarot to par daļu no Skotijas Rietumu salām.

Tomēr neviena valsts neatzina Lielbritānijas pretenzijas. Papildu trieciens sekoja 1982. gadā, kad tika ratificēta ANO Jūras tiesību konvencija, faktiski aizliedzot izmantot neapdzīvotas klintis, kas nav piemērotas dzīvošanai vai saimnieciskai darbībai, kā pamatu teritoriālajām pretenzijām. Tas nozīmēja, ka īpašums uz Rokollu vairs nedod izšķirošu priekšrocību cīņā par naftas resursiem.

Aktīvisti un piedzīvojumu meklētāji

Patriotiska vēlme apstiprināt britu tiesības uz klinti mudināja bijušo SAS speciālo spēku karavīru Tomu Makklīnu 1985. gadā izveidot nometni Rokollā. Viņš tur pavadīja 40 dienas un naktis, cenšoties pierādīt, ka uz klints var uzturēt cilvēka eksistenci, un kļuva par pirmo zināmo cilvēku, kas dzīvojis Rokollā.

„Kad Lielbritānija pirmo reizi anektēja klinti 1955. gadā, nevienam, izņemot to, tā nebija interesanta, — teica Makklīns BBC. — Tā turpinājās 10–20 gadus, un tad parādījās nafta — un visi uzreiz ieinteresējās par Rokollu.“

Makklīns nebija vienīgais, kurš mēģināja apmesties Rokollā politiskā paziņojuma dēļ. 1997. gada jūnijā trīs „Greenpeace“ aktīvisti ieradās tur ar helikopteru un paziņoja Rokollu par jaunās mikrostāvokļa — „Globālās valsts Vejvland“ — galvaspilsētu, rīkojot protestu pret ieguves licenci izsniegšanu reģionā.

„Greenpeace“ paziņoja, ka vēlas „aizņemties“ klinti, kamēr tā netiks „atbrīvota no izstrādes draudiem“, piedāvājot Vejvlandas pilsonību ikvienam, kurš sniegs zvērestu uzticībai.

Aktīvisti pavadīja uz klints 42 dienas, pārspējot Makklīna rekordu. Drīz pēc tam Lielbritānija, pievienojoties ANO Jūras tiesību konvencijai 1997. gadā, beidzot atzina, ka Rokolla juridiskā ziņā ir tieši „klints“,

Uzreiz valsts zaudēja tiesības uz zveju un derīgo izrakteņu ieguvi 200 jūdžu zonā ap Rokollu, kas izraisīja zvejnieku protestus, kuri bija sašutuši par bagātīgo teritoriju zaudēšanu.

Milzīgās ūdens platības tika pasludinātas par „starptautiskajiem ūdeņiem“ un tika atvērtas sarunām starp ieinteresētajām pusēm — strīdi turpinās arī šodien.

Lords Kenets, skotu leiborists un bijušais jūrnieks, par Rokollu teica: „Nav pasaulē vietas, kas būtu vairāk bezcerīga, vairāk bezcerīga, vairāk šausmīga izskatā“. Bet tas netraucē turpināt sīvu cīņu par bagātajiem ūdeņiem ap klinti — un drūmais klints turpina piesaistīt piedzīvojumu meklētājus.

2014. gadā Niks Henkoks pavadīja Rokollā 43 dienas, izveidojot jaunu pasaules rekordu. Tomēr skarbās apstākļi kļuva par katastrofu citiem.

2015. gadā armijas veterāns Kems Kēmers bija spiests evakuēties no salas, tā arī nesasniedzot savu eksperimentu, kad slikti laika apstākļi bojāja viņa aprīkojumu. „Es nedomāju, ka ir kaut kas tikpat biedējošs, kā būt uz tās klints — 300 jūdzes no cilvēkiem, 200 jūdzes no tuvākā zemes gabala, — viņš teica BBC. — Tas bija vientuļš laiks.