Sokurovs: «Es joprojām uzskatu, ka sociālisma sabrukums Padomju Savienībā bija liela traģēdija» 0 36

Nesen Venēcijā Aleksandrs Sokurovs prezentēja savu jauno filmu «Režisora piezīmju grāmatiņa». Šajā piecu stundu garajā filmā par periodu no 1950. gadu beigām līdz 1990. gadiem savijas televīzijas hronika, padomju un rietumu ziņu pārskati. Pirms skatītāja gandrīz kā vēstures mācību grāmata — audiovizuāls atlants pagājušās ēras. Tomēr to ir sastādījis viena cilvēka roka — subjektīvs un iekrāsots. Un tomēr tur ir viegli atrast sevi un savas atmiņas, kā arī atklāt ko jaunu. Sokurova filma nepiedalījās konkursā, tomēr Itālijas kinoklubu federācija FEDIC pasniedza režisoram balvu par ieguldījumu kinomākslā.

-Kā radās filmas ideja?

-Pēc pirmās izglītības esmu vēsturnieks. Strādāju televīzijā. Vēlāk pabeidzu režijas fakultāti VGIK. Gāju savu ceļu, soli pa solim. Bet man vienmēr ir bijusi interese par vēsturi — tas ir daļa no manas dabas. Savukārt par politiku es diezgan agri sapratu, ka tā ir organizēta ciniski un tajā nav nekādu noslēpumu vai kāda īpaša satura. Mani vienmēr ir pievilkusi cilvēku dzīve konkrētās situācijās. Parastā cilvēka dzīve — kā filmās «Aleksandrs» vai «Māte un dēls». Vai cilvēka pie varas — kā «Molohs», «Vērsis», filmas par Hitleri, Leniņu un imperatoru Hirosito. Visu mūžu es vācu faktus, rakstīju dienasgrāmatas, veicu piezīmes un miljoniem piezīmju.

Es atliktu zinātniskos rakstus un doktora disertācijas, kas mani interesēja, filozofu grāmatas, kuru domas atstāja uz mani vislielāko iespaidu. Kādā brīdī man radās sajūta, ka varu mēģināt apvienot tos kaut kādā lielā un parādīt vēstures attīstību periodā no 1957. līdz 1990. gadam. Kāpēc tieši šis laiks? Tie bija manas jaunības un veidošanās gadi — es biju aculiecinieks filmā minētajiem notikumiem. Tajā pašā laikā mana filma nav dokumentāls pētījums. Tas drīzāk ir emocionāls iespaids par pēdējiem desmit gadiem padomju valstī, par sociālisma noslēgumu Krievijā. Tie ir mani personīgie, ļoti subjektīvie pārdomas. Es joprojām uzskatu, ka sociālisma sabrukums Padomju Savienībā bija liela traģēdija, kaut kādā ziņā vecās cilvēces sapņa par citu pasaules uzbūvi sabrukums.

-Jūs, šķiet, izjūtat nostalģiju? Kādi attēli no tā laika pie jums atgriežas visbiežāk?

-Protams, es jūtu nostalģiju. Visvairāk emociju saistās ar mākslu un kultūru. Filmā jūs dzirdēsiet manus muzikālos priekšstatus. Man vienmēr ir patikušas melodiskas lietas. Padomju dziesmu kultūra tajos gados, manuprāt, bija grandioza. Domāju, nevienā citā pasaules valstī nebija tik daudz izcilu komponistu, kuri radīja tik daudz dziesmu, kā Padomju Savienībā.

Rietumos zina «Podmoskovnye večera» vai «Katišu», bet padomju komponistu tādā līmenī un spējās, kuri rakstīja šīs dziesmas, bija desmitiem. Un vienlaikus ar folkloru un estrādi strādāja tādi komponisti kā Sergejs Prokofjevs un Dmitrijs Šostakovičs, kuri radīja lielas formas mūziku. Visa mana mīlestība pret šo ēru ir apkopota filmā — tajā ir daudz kadru no parasto padomju cilvēku dzīves, viņu ikdienas un svētkiem. Man vienmēr ir patikuši strādnieku cilvēku sejas. Es bieži biju rūpnīcās, braucu uz kolhoziem, satiku jauniešus, veicu sarunas.

-Daudzas no tām ziņām, kuras jūs citējat filmā, bija nepieejamas parastajam padomju pilsonim, kā tās kļuva zināmas jums? Piemēram, ka 1960. vai 1970. gados PSRS importēja kviešus no ASV?

-Jāteic, ka daudz no tā, ko jūs redzat filmā par Rietumiem, tajos gados bija nezināms arī rietumu iedzīvotājiem. Un daudz kas no šīs informācijas Krievijā kļuva pieejams vēlāk. Man atvērās piekļuve daļai no šiem materiāliem, pateicoties speciālistiem, ar kuriem es konsultējos.

-Bet kā ar aviokatastrofām? Filma ir pilna ar ziņām par šīm traģēdijām. No kurienes interese par tām?

-Taisnība, un šī informācija tajos laikos bija slēgta. Piekļuve dokumentiem parādījās tikai tagad. Tomēr filmā ir nosaukta, iespējams, desmitā daļa katastrofu. Patiesībā to bija daudz vairāk, gan Padomju Savienībā, gan pasaulē. Cilvēki gāja bojā, un tā bija cena par progresu, ko cilvēce maksāja. Bet viss kļūst skaidrāks salīdzinājumā. Piemēram, ņemot vērā to, cik daudz cilvēku Francija zaudēja Alžīrijas karā, zaudējumi aviokatastrofās šķiet jau ne tik lieli.

-«Režisora piezīmju grāmatiņā» ir daudz arhīvu kadru un pilsētas hronikas no Leningradas — kāpēc?

-Pilsēta Leningrada — mana pilsēta. Viss smagākais manā liktenī notika tieši tur. Es vienmēr esmu novērojis šī vietas dzīvi, tās vēsturi un veidošanos ar caururbjošām un sāpīgām sajūtām, domājis par cenu, ko pilsētas iedzīvotāji samaksāja par tās rašanos un pastāvēšanu. Es pastāvīgi apzinos, cik milzīgs cilvēku upuru skaits tika upurēts Leningrada—Pēterburgas—Sanktpēterburgas labā, un bieži tas traucē man novērtēt tās skaistumu. Pēteris Lielais iznīcināja inerciju, sacietējušo krievu vēsturi, mainīja to un tuvināja pie eiropiešu pasaules. Tieši ap eiropiešu būvēto Pēterburgu toreiz sākās Krievijas dzīve.