Mēs ar vectēvu spēlējām garas un sarežģītas vārdu spēles.
Lielā rakstnieka mazbērna dzīve reti ir vienkārša: kad tavs vectēvs ir "Gredzenu pavēlnieka" autors, ir grūti nejusties viņa ģēnija ēnā. Saimons Tolkīns atzīst, ka ilgus gadus slava, ko guva viņa vectēvs, šķita drīzāk šķērslis nekā palīdzība, un tikai pēc četrdesmit gadiem viņš izlēma par savu literāro ceļu.
"Mans vectēvs Dž. R. R. Tolkīns nomira 1973. gadā, kad man bija četrpadsmit. Līdz tam viņš bija nozīmīga figūra manā dzīvē, un es ļoti labi atceros laiku, ko pavadīju kopā ar viņu Bournmutā, pēc tam, kad viņš ar vecmāmiņu pārcēlās uz dienvidu piekrasti. Viņi nopirka māju, bet lielāko daļu laika dzīvoja "Miramare" — viesnīcā pie krasta, kur es regulāri viņus apmeklēju, ierodoties ar vilcienu no Oksfordas. Ar viņiem es jutos mīlēts un īpašs. Mēs ar vectēvu spēlējām garas un sarežģītas vārdu spēles, kā arī mazo golfu, un mēs meta akmeņus viļņos. Atceros, ka viņš bija ļoti reliģiozs. Vakaros mēs kopā lasījām lūgšanas, un man joprojām ir saglabājusies maza monēta-fartings, uz kuras viņš savā unikālajā rokrakstā bija spējīgs pilnībā ietilpināt "Tēvs mūsu" un "Ave Maria". Gadu pirms viņa nāves viņš spēlēja nozīmīgu lomu lēmumā nosūtīt mani uz katolisko internātskolu Daunsidā."
"Kad viņš nomira, dienas Bournmutā šķita kā sapnis no citas dzīves. Es biju nemierīgs jaunietis, kuram pietrūka pārliecības, un es nevarēju atbrīvoties no nelikumības sajūtas. Un pieaugošā mana vectēva slava nepalīdzēja. Es jutos, ka tā mani apēno: es negribēju būt tikai Dž. R. R. Tolkīna mazbērns; es gribēju sekot savai liktenim; es gribēju radīt. Bet tas bija grūti, jo es pārliecināju sevi, ka nevaru rakstīt mākslas literatūru. Mans vectēvs bija uzstādījis pārāk augstu latiņu! Tāpēc es turpināju strādāt par advokātu, līdz svinēju savu četrdesmito dzimšanas dienu, un Pīters Džeksons uzņēma savu pirmo filmu sērijā "Gredzenu pavēlnieks" — "Gredzena brālība". Mana vectēva popularitāte sasniedza jaunas nebijušas virsotnes, radošais spriedze manī izplūda ārā, un es sāku rakstīt savu pirmo romānu. Kopš tā laika, neskatoties uz daudziem likteņa pavērsieniem, es ne reizi neesmu atskatījies atpakaļ.
Bet visā laikā, kamēr es cīnījos savā roku darinātajā cietumā, es ne reizi neesmu garīgi strīdējies ar vectēvu. Mani atturēja nevis viņš pats, bet viņa slava. Un tas nekādā veidā neietekmēja manu mīlestību pret "Gredzenu pavēlnieku", kas sākās, kad es pirmo reizi izlasīju šo grāmatu deviņu gadu vecumā, uzdodot vectēvam jautājumus par zilo burvju un applūdušajām zemēm rietumos, kamēr viņš mēģināja apēst savu pusdienu viesnīcā "Miramare".
Mani apbūra unikālā dziļums un veselums iztēlotā pasaulē, ko radījis mans vectēvs. Viņš it kā stāstīja stāstu, nevis izdomāja to, tāpēc grāmata vispār netika uztverta kā fantāzija. Vēlāk es sāku saprast, ka šīs spilgtās reālistiskuma pamatā ir viņa stāstītāja talants, kas ir acīmredzams jau pirmajās nodaļās, kad mājas horizonti Šīras atklājas topošajā apziņā par draudu apmēriem, kas nāk no milzīgā pasaules ārpus tās robežām. Mierīgā uguns, kas priecīgi deg Bēg-Endā, mainās, kad Gendalf iemet tajā gredzenu, uz kura parādās ugunīgas burti briesmīgajā valodā tālajā Melno zemē. Un kad burvis stāsta Frodo brīnišķīgo stāstu par gredzenu — par tā radītāju Sauronu, un lepno Isilduru, kurš to paņēma sev, un Gollumu, kurš tik ilgi bija apsēsts ar to dziļi zem kalniem, — Sema šķēres aiz loga apklust, un Gendalf pēkšņi ievelk hobitu iekšā. No vienas pasaules uz otru. Tas ir viens no maniem mīļākajiem brīžiem grāmatā.
Mērogs un tā inversija ir grāmatas struktūras pamats. Pasaules liktenis ir atkarīgs no vismazākā priekšmeta — gredzena. Tam ir milzīga vara, un tomēr brālības mērķis nav izmantot gredzenu, bet gan iznīcināt to. Un hobitiem ir iespēja pretoties Saurona varai, jo viņi ir pārāk nenozīmīgi, lai Tumšais Kungs pamanītu, ka viņi ir vieni, bez jebkādas palīdzības iekļuvuši viņa īpašumos. Saurons valda grāmatā, kas nosaukta viņa vārdā, un tomēr viņš vienmēr ir kluss, pārvēršoties par pretstatu visam, ko varētu gaidīt no galvenā ļaundara stāstā. Grāmata pastāvīgi riskē un apgriež literārās normas kājām gaisā, bet gūst panākumus pretēji visam. Mēs ticam gredzena varai, mēs ticam Sauronam, mēs ticam, ka kāds tik mazs kā hobits var izglābt pasauli. Tas ir ārkārtējs sasniegums.
Tātad, es pats kļuvu par rakstnieku, sākot ar man pazīstamajiem no advokāta karjeras krimināltiesībās un tiesu drāmās, un pārgāju uz vēsturisko prozu. Un, kamēr es apguvu amatu, mani varoņi kļuva daudzpusīgāki un apjomīgāki, kļūstot par sižeta līniju virzītājspēku, nevis to attīstības līdzekļiem. Nebija skolas, kurā to mācītu; mani orientieri bija lielie romānu autori, un vispirms — mans vectēvs. No viņa es uzzināju par motivācijas sarežģītību, gatavību riskēt naratīvā un par izcilo ainavu nozīmi. Līdzīgi kā Tomass Hārdijs, mans vectēvs varēja panākt, ka lasītāji redz to, ko viņš rakstījis, vai tā būtu Rivendela skaistums vai Mordoras tuksneša ainavas. Viņa spilgtie apraksti kalpoja man par iedvesmu, kad man bija nepieciešams stāstīt par Andaluzijas lauku skaistumu 1930. gados vai par izpostītajiem Pirmā pasaules kara kaujas laukiem — manā romānā "Nekas zeme".
Šajā grāmatā es centos atdzīvināt iespaidus par britu karavīriem, kas cīnījās Rietumu frontē, tādiem kā mans vectēvs, un tas palīdzēja man saprast, cik dziļi karš bija ietekmējis viņa iztēli: Saurona apņemšanās uz pastāvīgiem militāriem konfliktiem un garīgā un fiziskā iznīcināšana lielākajai daļai pasaules uz austrumiem no Anduinas ir sakņota tranšeju kara šausmās. Kā teikts veltījumā, es jutu, ka ar šo grāmatu es godināju vectēva piemiņu un domāju, ka viņš varētu lepoties ar mani. Esmu izgājis garu ceļu un beidzot sasniedzis tādu stāvokli, ka viņa literārais mantojums kļuva par motivāciju man virzīties uz priekšu, nevis par šķērsli manai pašizpausmei.
Uz šī pamata es centos balstīties savā jaunajā dilogijā par 1930. gadiem, "Pilsēta pie jūras malas" un "Pazaudēto soļu zāle", koncentrējoties uz drosmes tēmu. Frodo "Gredzenu pavēlniekā" ir tik neatvairāms, jo, pat būdams pilnīgi salauzts un izsmelts, viņš atsakās padoties neizturamu grūtību priekšā. Tieši tāpat arī Teo, mans varonis, nevar un nevēlas atkāpties ne no kā, kādiem būtu sekas. Nekas nevar apšaubīt viņa ticību, ka pat mazs cilvēks var mainīt pasauli, un viņš, tāpat kā Frodo, gūst atbalstu no spēcīgas draudzības, instinktīvā skaistuma izjūtas un nesalaužamas apņēmības rīkoties tā, kā viņš uzskata par pareizu. Līdz beidzot, salauzts karā, izsmelts no slāpes un vientuļš, viņš paliek, līdzīgi kā Frodo, uz bezdzīvās tuksneša līdzenuma ar savu pēdējo uzticamo biedru.
Pēc divdesmit pieciem gadiem, kopš es pats kļuvu par rakstnieku, mani iedvesmo mana vectēva literārais ģēnijs, un mana paša radošā pieredze palīdzēja man saprast, caur kādiem kāpumiem un kritumiem viņš pats ir izgājis. Man bija nepieciešams daudz laika pētījumiem un grāmatu rakstīšanai, un mana jaunā dilogija, kuras darbība notiek Amerikā, Anglijā un Spānijā, ir izaugusi līdz laikmeta portretam. Bet mani centieni izbalē salīdzinājumā ar divpadsmit gadiem, kuru laikā mans vectēvs rakstīja "Gredzenu pavēlnieku" — turpinot strādāt atbildīgā darbā un bez jebkādām garantijām, ka grāmata tiks publicēta. Mani aizkustina, ka nozīmīga daļa manuskripta tika uzrakstīta uz eksāmenu lapu aizmugurēm, kuras viņš pārbaudīja, lai papildinātu savu galveno ienākumu. Es redzu viņu savā iekšējā redzē — viņš sēž savā kabinetā Ziemeļu Oksfordā un raksta līdz dziļai naktij, tieši tāpat, kā to esmu darījis daudzas reizes. Un es pilnīgi noteikti zinu, ko viņš domāja, rakstot vēstulē publicēšanas vakarā: "neievērot to, ko teiks, būs neiespējami. Es izstādīju savu sirdi zem šāvieniem."
Atstāt komentāru