25-gadīgas Daugavpils teātra producentes Marinas Ivanovas gadījums parādīja, kā telefona krāpšanas pārvēršas finanšu traģēdijās, bet mikrokredītu uzņēmumi turpina pelnīt uz cilvēkiem, kuriem kredītus vispār nedrīkst izsniegt. Izmeklēšanu veica Re:Baltica.
Sieviete ar algu 890 eiro dažu dienu laikā noformēja aizdevumus gandrīz 45 tūkstošu eiro apmērā.
Viss sākās ar telefona zvanu: "Google darbinieks" paziņoja par "datņu noplūdi". Nākamajā dienā piezvanīja "Swedbank darbiniece", bet pēc tam - "policijas izmeklētājs". Viņi pārliecināja Marinu "palīdzēt izmeklēšanā", ņemot kredītus, lai "aizvērtu nozagtos līdzekļus". Piecu dienu laikā viņa noformēja astoņus aizdevumus - E-Lats, Citadele, Vivus.lv, Ferratum, BigBank un zviedru TF Bank. Nauda tika pārskaitīta caur Western Union un Ria Money "bankas aģentiem".
"Katrs solis bija izstrādāts kā scenārijs. Man teica, ka bankā centīsies pārliecināt neņemt kredītu, bet tas ir protokola daļa. Es atkārtoju iegaumētās frāzes," atceras Marina.
Kad pienāca paziņojumi par maksājumiem, krāpnieki apgalvoja, ka sistēma "vēl nav atjaunināta". Pēc tam piezvanīja "policijas priekšnieks", nosūtīja viltotu identifikācijas karti un lika mainīt telefona numuru un e-pastu. Tikai pēc pusgada, kad Marinu izsauca uz nopratināšanu, izrādījās, ka viņa kļuvusi par starpnieci naudas atmazgāšanas shēmā.
"Kad sapratu, ka viss ir meli, gribēju nomirt. Policists teica, lai es vienkārši pasēžu un atpūšos, kamēr neapiet," viņa stāsta.
Galvenais trieciens nāca vēlāk - no sabiedrības. "Visi rakstīja: pati vainīga. Bet tas nav par muļķību, tas ir par bailēm un spiedienu," saka Marina.
Finanšu asociācijas jurists Edgars Pāstars domā citādi: "Ja cilvēks pats noformēja kredītus un pārskaitīja naudu - tā ir viņa atbildība." Šāda pozīcija ir izdevīga bankām un kreditoriem: vaina tiek pārlikta uz upuri, sistēma paliek nemainīga.
Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) atgādina, ka kreditoriem ir pienākums pārbaudīt aizņēmēja maksātspēju divos kredītvēstures birojos. Tomēr dati tur nonāk ar aizkavēšanos līdz desmit darba dienām. "Tas ir nenormāla situācija. Kreditoriem vajadzēja redzēt, ka cilvēks nevarēs maksāt," uzsvēra PTAC pārstāve Margarita Brovācka.
- gada beigās nokavētie maksājumi veidoja 13,5% ātro kredītu 63 miljonu eiro apmērā. Bet reālais cilvēku skaits, kas nonākuši parādu slazdā, ir daudz lielāks.
Apvienotajā Karalistē bankas kompensē daļu zaudējumu, ja klients rīkojies labticīgi. Latvijā šādas prakses nav. Latvijas Bankas pārstāvis Jānis Silaikalns informēja Re:Baltica, ka ES izstrādā vienotu kompensāciju mehānismu krāpnieku upuriem. "Plānots noteikt pienākumu bankai atgriezt klientam naudu, ja krāpnieks izdevis sevi par bankas darbinieku un klients rīkojies bez ļauna nodoma," viņš skaidroja.
Latvijas Banka arī atbalsta ideju samazināt datu nodošanas termiņu par jauniem kredītiem un kontrolēt ne tikai bankas, bet arī nebanku kreditorus. Tomēr, pēc Silaikalna teiktā, Marinas gadījumā pat tas, visticamāk, nepalīdzētu: viņa noformēja aizdevumus burtiski viens pēc otra, pārtraukums starp tiem bija minūtēs.
Parlamentā lielākā daļa finanšu komisijas locekļu formāli piekrita, ka datu atjaunošanas termiņi jāsamazina, bet atbildība - jādala. Bet neviens nevarēja pateikt, kādi lēmumi tiek gatavoti. Tikai deputāts Augusts Putra solīja, ka jautājumu apspriedīs "drīz".
Tikmēr izmeklēšana par Marinas lietu turpinās. Lielākā daļa kreditoru, izņemot BigBank, atzina viņu par cietušo un iesaldēja parādus. Pašlaik procenti netiek aprēķināti, bet, ja krāpniekus neatradīs, sievietei nāksies maksāt pašai. Ar procentiem un komisijām summa jau pieaugusi līdz 78 tūkstošiem eiro.
"Tādas summas man nav. Un plāna - arī," saka Marina. Viņa turpina strādāt un cerēt.
