Izmeklēšana: Krievijā tūkstošiem nabagu vergu piespiež lūgt žēlastību 0 160

Sergējam Gribkovam, pirmajā Čečenijas karā veterānam, nav kāju. Deviņus gadus viņš pavadīja verdzībā. "Saimnieki" viņu dzēra un piespieda lūgt žēlastību, pēc tam atņēma visus "nopelnītos" naudas līdzekļus un, ja uzskatīja, ka viņš nepietiekami centās "strādāt", arī sita.

Sergējam Gribkovam šogad būs 49. Viņš izskatās kā cilvēks, kurš ilgu laiku dzīvojis uz ielas, rokas saliek uz ceļgaliem, pirkstiem pāršķir un visu laiku skatās malā, it kā bez vārdiem lūdz atbalstu no Ksenijas - brīvprātīgās, kas viņu uzņēma pēc atbrīvošanas no verdzības.

Sergējs ļoti maz runā, atbild uz jautājumiem vienkārši. Ksenija skaidro, ka tas ir sekas gandrīz desmit gadu ilgas dzīves verdzībā, kad Sergēju aktīvi dzēra un regulāri sita.

"Ar viņu tagad ir kā ar bērnu - es pati strādāju ar psihologu, viņa man teica, ka ar viņu jāsarunājas tāpat kā es runāju ar bērniem, - lai cilvēks atjaunotu uzticību cilvēkiem," saka Ksenija.

"Kad ar viņu sāk runāt par verdzību, viņam acis tiešām mainās, bailes tajās joprojām ir. Pavisam nesen pie mūsu brīvprātīgā ieradās divas sievietes, teica, ka viņas ir viņa māsas. Mēs sazvanījāmies pa video, Sergējs uzreiz nobijās. Tas, viņš saka, ir sieviete, kas strādā pie čigāniem, viņa ir viņu jumts," stāsta Ksenija.

Bijušie "saimnieki", pēc Ksenijas teiktā, nebeidz mēģinājumus atrast Sergēju un atgriezt viņu. Viņi arī draud brīvprātīgajiem, kas palīdz viņam atgriezties normālā dzīvē.

Cik cilvēku var būt verdzībā visā pasaulē, neviens precīzi nezina, bet Starptautiskā darba organizācija novērtē mūsdienu verdzības apmērus gandrīz 50 miljonu cilvēku apmērā. No tiem apmēram divi miljoni attiecas uz Krieviju, saka jurists un Bulats Muhamedžanovs, projekta "Nedienas" koordinators, kas nodarbojas ar lietu par verdzību Krievijā. Viņš arī skaidro, ka terminā "verdzība" ietilpst arī seksuālā ekspluatācija, piespiedu darbs vai piespiedu laulības, un paražas, kas var būt līdzīgas verdzībai, un cilvēku un orgānu tirdzniecība.

Nonācis verdzībā, Sergējs Gribkovs bija spiests "strādāt", proti, lūgt žēlastību, Maskavā, Nizhņijnovgorodā un Vēlajā Novgorodā, Almetjevskā, bet lielākoties Sanktpēterburgā. Joprojām gan lielajās pilsētās, gan mazākos ciematos paliek tūkstošiem nabadzīgu cilvēku, kas lūdz žēlastību, bezpajumtnieku, kas arī lūdz naudu no garāmgājējiem, un profesionālu lūdzēju ar dažādām leģendām - no bērna vai radinieka slimības līdz zaudētajiem dokumentiem un neiespējamībai atgriezties dzimtajā pilsētā. Bulata Muhamedžanova uzskats ir tāds, ka jebkurš cilvēks, kas lūdz naudu uz ielas, var būt verdzībā.

Sergējs piedzimis Jaroslavļā, bet vēl agrā bērnībā nokļuva bērnu namā kopā ar vecāko brāli un divām jaunākām māsām. Vēl pirms pilngadības viņam nācās ceļot pa apgabalu starp bērnu namiem un internātskolām. Pēc devītās klases, 1989. gadā, viņš iestājās koledžā, mācījās par traktoru vadītāju un nostrādāja vienu sezonu par palīgu bērnu namā, pēc tam devās meklēt radiniekus pa valsti.

"Tas ir jebkura bērnu nama bērna sapnis," skaidro Ksenija.

No sava personīgā lietas bērnu namā, uz kuru laimīgā kārtā Sergējs spēja ieskatīties, viņš zināja, ka viņam Jaroslavļā ir brālis un māte. Tomēr ierodoties dzimtajā pilsētā izrādījās, ka māte jau sen ir mirusi, bet brālis sēž cietumā.

1994. gadā Sergēju paņēma obligātajā dienestā, bet 1995. gadā viņš nokļuva Čečenijā, kur, pēc viņa teiktā, zaudēja abas kājas zem ceļgaliem. Bet atgriežoties viņš nesaņēma invaliditātes grupu, jo tajā brīdī izrādījās, ka ar pilngadības iestāšanos Sergēju izrakstīja no bērnu nama nekur, un viņam vairs nav reģistrācijas. Par to, ka bērnu nama absolventiem pienākas dzīvoklis, viņš arī nezināja.

Galu galā Sergējam nācās turpināt ceļojumus pa valsti, iztiekot ar nenozīmīgām blakusdarbiem un dzīvojot pie paziņām. Tā pagāja gandrīz 10 gadi.

Verdzībā Sergējs nokļuva nejauši: Nizhņijnovgorodā viņš sazinājās ar "priecīgu kompāniju", izdzēra ar viņiem, viņu sita un nozaga dokumentus. Atguvies, viņš pat mēģināja pats atjaunot dokumentus caur rehabilitācijas centru, bet process vilkās, un viņam ieteica doties uz Pēterburgu, it kā tur dokumentu atjaunošana notiks ātrāk.

Pēc tam dzīve gāja pa slīpu: kādā no dienām viņu, invalīdu bez kājām, pie Aleksandra Nevska klostera pamanīja daži cilvēki, kurus Sergējs sauc par čigāniem. Viņi sāka jautāt par viņa dzīvi un solīja palīdzēt ar dokumentu atjaunošanu, pastāstīja, ka viņam pienākas dzīvoklis no valsts un paņēma viņu pie sevis mājās.

Dzīvoklī Pēterburgas perifērijā jau bija vēl viens invalīds. Aptuveni mēnesi nekas nenotika, Sergējs vienkārši atguvās pēc "dzeršanas un ballēšanas", viņš atceras. Par dokumentu atjaunošanu nebija runas, lai gan viņam turpināja solīt jebkādu iespējamo palīdzību. Kad Sergējs atguvās pēc savām klaiņošanām, cilvēki, kas viņu uzņēma, sāka viņam pārmest, ka viņš sēž viņiem uz kakla - un piedāvāja strādāt.

"Un tad man teica, ka jāpelna nauda. Bet kā man nopelnīt? Ar lūgšanu," atceras Sergējs.

Viņš atzīst, ka apzinājās savu stāvokli un to, ka patiesībā "labvēļi" tur viņu verdzībā, tikai pēc gada. Visu šo laiku viņš bija pārliecināts, ka drīz viņam palīdzēs atjaunot dokumentus un atlaidīs. Tajā pašā laikā ēšana kļuva sliktāka - pusdienas sastāvēja no sviestmaizes un "čeku".

Drīz viņam sāka pārmest, ka viņš nesniedz daudz naudas - svētku un brīvdienās viņš varēja savākt līdz desmit tūkstošiem rubļu, darba dienās - mazāk. Ja viņš nesniedza daudz - viņu nebaroja, sita ar vadu pa muguru, izsita zobus. Ksenija stāsta, ka, lai arī Sergējs to neizrādīja apzināti, viņa redzēja uz viņa muguras rētas no šādām sitienām. No visas medicīniskās palīdzības, ko sniedza "saimnieki", Sergējs var atcerēties tikai to, kā brūces smērēja ar "Badjagu" un vienu reizi uz salauztās rokas uzlika ģipsi. Uz to palīdzība beidzās.

Praktiski visu laiku Sergēju uzraudzīja kāda no ģimenes locekļiem, kas viņu turēja verdzībā, lai viņš nevarētu lūgt palīdzību garāmgājējiem. Un paši cilvēki arī neizrādīja viņam īpašu interesi, "aizgāja prom", ja viņš mēģināja ar viņiem runāt.

"Cilvēki vienkārši no žēluma deva. Visi Pēterburgā jau zināja, ka mēs sēžam ne tikai tāpat. Jau gandrīz visi zināja," ir pārliecināts Sergējs.

Reiz Sergējs pat mēģināja bēgt - bet viņu atrada un stipri piekāva, salauza roku, kas pēc tam nepareizi sadzija un joprojām sagādā daudz neērtību. Ksenija skaidro, ka Sergējs nevar bez sāpēm pat saspiest pirkstus dūrē, viņam nepieciešama operācija, bet to veikt bez dokumentiem un apdrošināšanas polises nav iespējams.