Pēc traģiskā notikuma Imantā, kad zem vilciena riteņiem gāja bojā divas 13 gadīgas meitenes, daudzi aizdomājās — kā ir pēc šādiem notikumiem vilciena vadītājam. Ar savu rūgto pieredzi dalījās Marcis, kura vilcieni paņēma divu cilvēku dzīvības, raksta Otkrito.lv, atsaucoties uz Jauns.lv.
«Visu savu bērnību es pavadīju blakus dzelzceļam. Kur es nebrauktu — blakus vienmēr bija sliedes: gan mājās, Vecumniekos, gan pie vecmāmiņas un vectētiņa aiz Vecumniekiem, gan vēl Krustpilī,» stāsta Marcis. «Kad biju mazs, gāju skatīties — protams, no droša attāluma. Acīmredzot tas palika prātā. Izaugot, sapratu, ka tas ir mans aicinājums, un sasniedzu mērķi — izglītojos par vilciena vadītāju.»
Viņš atzīmē, ka ceļš uz profesiju ir garš — viņš mācījās Rīgas dzelzceļa skolā (tagad apmācība notiek Rīgas Valsts tehnikumā), kur bija jāiztur daudzi eksāmeni un kontroldarbi. Pēc tam sekoja apmēram 900 stundas prakses, pēc kurām — atkal eksāmeni. Pēc veiksmīgas nokārtošanas vismaz gadu bija jāstrādā par palīgvilciena vadītāju.
«Vadot sastāvu, brīvā laika gandrīz nav. Pastāvīgi kaut kas jādara: jāseko sliedēm, signāliem, instrumentiem, jāpārbauda sastāvs. Tas nav tā, ka mēs sēžam kabīnē un mums ir briesmīgi garlaicīgi. Piemēram, reisā mēs esam spiesti veikt bremžu pārbaudi.»
«Pirmais gadījums notika trešajā mēnesī pēc paaugstināšanas»
Atbildot uz jautājumu par traģiskajiem incidentiem, kad uz sliedēm cieta cilvēki, vīrietis atbild, ka viņa praksē bija divi gadījumi ar letālu iznākumu. «Abi ļoti līdzīgi — cilvēks apzināti metās zem vilciena. Pirmais gadījums notika sen — apmēram trīs mēnešus pēc tam, kad mani paaugstināja par vilciena vadītāju. [...] Tas notika Ziemeļblāzmas stacijā, dienā. Bet otrais — Lode, naktī.»
«Abos gadījumos sākumā likās, ka viss ir kārtībā — cilvēks stāv blakus sliedēm, es dodu signālu, viņš skatās uz mani. Man šķiet, ka viņš redzēja vilcienu un saprot, ka jāatiet. Pēc tam, kad tu piebrauc pavisam tuvu — pusotrs divi soļi... nepaiet pat divas sekundes, kad viņš jau stāv uz sliedēm un... nu, jā. Abi gadījumi bija identiski.»
«Dienā objektu var pamanīt jau no kilometra, bet tad tu redzi tikai to, ka blakus sliedēm kaut kas atrodas, kas tur nedrīkst būt. Parasti nav skaidrs — vai tas ir dzīvnieks, koks vai kāds priekšmets.»
«Reāli saprast, ka tas ir cilvēks, var apmēram no 500–600 metriem dienā, bet naktī attālums ir vismaz divreiz mazāks. Bet pat pie šiem 500–600 metriem bremžu ceļš nesniedz nekādas iespējas, nemaz nerunājot par nakti... Bremzēt šādos gadījumos ir obligāti, bet, diemžēl, skaidrs, ka tas nepalīdzēs, jo bremžu ceļš var būt līdz kilometrim».
«Bija grūti uzticēties cilvēkiem!»
«Kādu laiku pēc šiem gadījumiem likās, ka gandrīz katram otrajam ir kaut kas “prātā”, it kā viņš kaut ko iecerējis. Bija grūti atkal sākt uzticēties cilvēkiem. Jāspiež sevi pārvarēt to. Protams, ne visi, kurus pamanīsi no kabīnes, gatavojas darīt kaut ko līdzīgu. Bet kādu laiku tomēr skaties uz cilvēkiem ar aizdomām.»
«Pirmais gadījums mani, var teikt, izsita no sliedēm. Pirmās dienas — četras dienas — nevarēju ne ēst, ne gulēt. Visu laiku prātā griezu, kas notika, meklēju kādas citas rīcības iespējas, kuru patiesībā nav...»
Atbildot uz jautājumu, vai vilciena vadītājs var uzreiz pēc tāda gadījuma atgriezties darbā, viņš atbild, ka jā. «Bet tiek piešķirti divi brīvdienas, piecas dienas sanatorijā un apmaksāts psihologs. Es izmantoju divas brīvdienas, sanatorijā nebraucu. Pēc šīm divām dienām man pašam jau gribējās atgriezties darbā — gribējās atgriezties pie ierastā ritma, aizņemt galvu ar darbiem, lai nesēdētu, saritinājies kamolā, un nemācītos visu laiku par šiem šausmām.»
Kāda ir procedūra pēc sadursmes?
Marcis skaidro, ka rīcības kārtība šādos gadījumos ir stingri reglamentēta. «Ieraudzījuši kaut ko aizdomīgu blakus sliedēm vai uz sliedēm, mēs esam spiesti dot nepārtrauktu skaņas signālu, pasvītrojot ar prožektoru — varbūt cilvēks nedzird. Ja cilvēks tomēr nereaģē, no puskilometra attāluma jāsāk bremzēt.»
«Bet, kā jau teicu, bremžu ceļš — vismaz kilometrs, tāpēc faktiski tālāk viss atkarīgs no paša cilvēka un no tā, kas notiek apkārt viņam.
Ja viņš pats atiet no sliedēm vai kāds viņu velk, mēs esam spiesti aizturēt šo cilvēku un nodot policijai. Ja viņš bēg — jāapraksta policistiem, kā viņš izskatījās un kurā virzienā devās.» Ja izvairīties no sadursmes neizdodas, tad pēc vilciena apstāšanās jāziņo dežūrējošajam dispečerim: vilciena vadītāja vārds un uzvārds, vilciena dati, kas notika un kur notika.»
«Un tālāk — viss nepatīkamākais: jāiet skatīties, kas noticis ar cilvēku. Kad atrodam cietušo, nu... Mēs nevaram noteikt, vai viņš ir dzīvs vai miris — to dara mediķi. Bet mēs esam spiesti ziņot dispečerim, kurš izsauc attiecīgās dienestus. Vilciena vadītājs tiek nodots policijas rīcībā, un viņam jāizpilda tās norādījumi. Vilciena vadītājam jāziņo par notikušo sadursmi, kā arī par to, ka ir cietušais vai bojāgājušais.
Atstāt komentāru