Pētījumi liecina, ka altruismu dzīvniekos var izskaidrot ar evolūcijas procesiem.
Biologi izmantoja datormodelēšanu, lai analizētu dzīvnieku grupu uzvedību. Matemātiskie aprēķini parādīja, ka nesavtīgi indivīdi barā iegūst noteiktas priekšrocības.
Altruismu definē kā nesavtīgu rūpi par citu labklājību, bieži uz sava rēķina. Lai gan šo īpašību parasti saista ar cilvēkiem, uzvedības bioloģija pazīst daudz piemēru šādai palīdzībai dzīvnieku vidū — zīdītājiem, putniem, kukaiņiem un zivīm, piemēram, Tanganiikas ezera ciklīdēm.
Par spilgtu altruisma piemēru uzskatāma svešu pēcnācēju audzināšana, kad indivīdi atliek savu vairošanos. Šo procesu sauc par kopīgu vairošanos: pēcnācējus rada tikai dominējošais pāris, bet pārējie grupas locekļi palīdz tos audzināt.
No evolūcijas viedokļa tas var šķist nelogisks, jo indivīdi rūpējas par svešiem pēcnācējiem.
Lai noskaidrotu nesavtīgas palīdzības iemeslus, zinātnieki izmantoja matemātiskos modeļus. Viņi noteica, kāda uzvedība veicina labākus ģenētiskās piemērotības un izdzīvošanas rādītājus. Izšķirti divi galvenie scenāriji.
1\. Kumeņi var būt tuvi radinieki bērnu auklēm — vecākiem brāļiem un māsām. Rūpes par viņiem palielina izdzīvošanas iespējas un veicina kopīgo gēnu nodošanu. Šo mehānismu sauc par radniecisko atlasi.
2\. „Individuālā atlase” darbojas apstākļos, kur dzīvotnē ir daudz plēsēju un draudu. Rūpes par svešiem pēcnācējiem veicina lielāku mazuļu izdzīvošanu, kas palielina grupas lielumu. Tas samazina plēsēju uzbrukuma risku un paaugstina aprūpētāju izdzīvošanas iespējas.
Scenārija izvēle ir atkarīga no vides apstākļiem.
