«Otrajā džungļu grāmatā» «cilvēku bērns» vadīja pelēko vilku baru cīņā ar izsalkušajiem savvaļas suņiem, kuri bija atnākuši no dienvidiem, no Dekanas. Kiplings viņus sauc par sarkanajiem suņiem. Viņi ir mazāki par vilkiem, taču izceļas ar ievērojamu spēku un veiklību, īpaši barā. Brīvie vilki viņus uzskatīja par savvaļas suņiem un neatzina ar tiem radniecību. Kas tie par radījumiem?
Kiplings apraksta sarkanos vilkus.
Indijas džungļos patiešām dzīvo «sarkanie suņi», vai, precīzāk, sarkanie vilki (Cuon alpinus), kuri atšķiras no parastajiem vilkiem gan pēc izskata, gan uzvedības, taču pieder tai pašai suņu dzimtai.
Sarkanie vilki apdzīvo kalnus, blīvus mežus un džungļus, ierīkojot slēptuves alās. Pārsvarā tie medī kopītājdzīvniekus, bet reizēm ēd arī augu barību. To kažoka krāsa, no kuras cēlies nosaukums, variē no rudas līdz sarkani brūnai. Ausu iekšpuse, krūtis un vēders ir gaiši krāsoti. Izskata ziņā sarkanais vilks reizē atgādina vilku, lapsu un šakāli: tam ir biezs kažoks, gara pūkaina aste, ausis ar noapaļotiem galiem, un ķermenis ir slaids un lokans. Purns tam ir salīdzinoši šaurs un īss, un molāru ir mazāk nekā parastajam vilkam.
Sarkanie vilki apvienojas lielos baros, ko veido viena, retāk vairākas ģimenes. Barā ierasts savstarpējs sveicināšanās un spēles. Šie dzīvnieki ir visai «runīgi»: tie izdod daudz dažādu skaņu saziņai ar citiem indivīdiem. Pārtikas meklējumos tie var veikt tālas migrācijas, nonākot nepazīstamās dabas teritorijās.
Tomēr Kiplings, iespējams, nedaudz pārspīlēja notikumu apmērus. Sarkano vilku bari nav tik daudzi, kā aprakstīts grāmatā, un tiem arī nav raksturīgi iznīcināt visu dzīvo savā ceļā, meklējot barību.
