Zinātniskie pētījumi apstiprina, ka tie ir ūdens lāčuki.
Pirmo reizi šos mikroskopiskos bezmugurkaulniekus, kuru izmēri svārstās no 0,1 līdz 1,2 mm, izpētīja itāļu zoologs Lazzaro Spallanzani 18. gadsimta 70. gados. Tieši viņš tiem piešķīra nosaukumu — itāļu valodā il tardigrado; latīņu zooloģijā tas nostiprinājās kā Tardigrada. Ūdens lāčuki nevar pastāvēt bez mitruma: tie dzīvo saldūdens ūdeņos, mitrā augsnē, porainos sūnos un ķērpjos, uz koku stumbriem un klinšu kalnos.
Kad mitruma ir par maz, ūdens lāčuki ieiet anabiozē — šo stāvokli mēdz dēvēt par it kā nāvi. Tas var šķist pārsteidzoši, taču pat pēc 100 gadiem izžuvušos ūdens lāčukus var «pamodināt», pievienojot vienu ūdens pili. Kopumā no visiem dzīvajiem organismiem ūdens lāčuki ir nepārspējami izturībā ekstremālos apstākļos.
Pētījumi liecina, ka ūdens lāčuki anabiozē spēj izturēt atdzišanu līdz -271 °C vairākas stundas, izdzīvot īslaicīgu uzsildīšanu līdz 150 °C, kā arī izturēt ievērojamu radiācijas iedarbību un augstu spiedienu.
Japāņu zinātnieki veica eksperimentu, kurā «guļošos» ūdens lāčukus ievietoja hermētiskā konteinerā un iemērca augstspiediena kamerā, kas bija piepildīta ar ūdeni, pakāpeniski palielinot spiedienu līdz 600 MPa (tas ir gandrīz 6 reizes lielāks nekā spiediens Mariānu duobes zemākajā punktā). Rezultātā lielākā daļa eksperimentā izmantoto ūdens lāčuku veiksmīgi izturēja šo neticamo pārbaudījumu, ko citi dzīvie organismi nebūtu spējīgi izturēt.
