Bengāļu kaķu genoma pētījums sniedzis negaidītus secinājumus 0 44

Bengāļu kaķi, jeb bengāļi, tika izveidoti 1960. gados, krustojot mājas kaķus (Felis catus) ar savvaļas bengāļu kaķiem (Prionailurus bengalensis), kas dzīvo Dienvidu un Austrumu Āzijā. Oficiāli šķirni atzina tikai 1986. gadā, un kopš tā laika bengāļi ar savu eksotisko izskatu kļuvuši par vieniem no populārākajiem mājas kaķiem.

Šodien šīs šķirnes pārstāvji pazīstami ar biezu, spīdīgu un metāliski mirdzošu kažoku, kā arī „savvaļas” krāsojumu, kas atgādina leoparda, jaguāra vai ocelota raibu — kontrastējoši melni vai brūni plankumi uz zeltaini oranžas pamatnes. Agrāk uzskatīja, ka kažoka skaistumu un krāsojumu nosaka savvaļas senču mantojums, taču ģenētiķi no ASV un Šveices konstatēja, ka tā nav taisnība.

Pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā Current Biology, zinātnieki vairākus gadus savāca DNS paraugus aptuveni trim tūkstošiem bengāļu un pilnībā izšifrēja gandrīz tūkstoša no tiem genomas. Izrādījās, ka savvaļas kaķiem mantojošo gēnu īpatsvars ir tikai 3,48 %. Turklāt neviens no šiem gēniem nebija saistīts ar šīs mājas kaķu šķirnes raksturīgo ārieni.

Iemesls tam bija „savvaļas” gēnu aktivitātes samazināšanās, ko izraisīja ģenētiskā neatbilstība pēc tik tālu radniecīgu sugu krustošanās — pēdējais kopīgais senčs Felis catus un Prionailurus bengalensis dzīvoja aptuveni pirms 6 miljoniem gadu, un to ģenētiskās atšķirības ir pat lielākas nekā cilvēkam un šimpanzei.

Tomēr, šķirnes selekcijas gaitā mākslīgā atlase balstījās uz diviem galvenajiem kritērijiem — zīdains, mirdzošs kažoks un izteikts plankains raksts. Abas šīs īpašības, lai gan retāk, parādās arī mājas kaķiem. Atlases rezultātā mājas kaķu gēnos nostiprinājās mutācijas, kas nodrošina vēlamās ārējās iezīmes. Piemēram, bengāļu spīdīgais kažoks ir saistīts ar mutāciju gēnā Fgfr2.

Tādējādi par savu skaistumu bengāļi ir pateicīgi nevis savvaļas bengāļu kaķiem, bet gan parastajiem mājas mīluļiem.