Nekad, tomēr vēži spēj radīt skaņas.
Krievu sakāmvārds simbolizē pilnīgu kāda notikuma neiespējamību. Šīs frāzes autori bija pārliecināti, ka vēži — upju dibena iemītnieki — nekad nepametz savu vidi, neiznāks uz sauszemes un vēl jo vairāk — nesāks svilpt. Mūsdienu zinātne to apstiprina: upju vēži patiešām nav spējīgi uz tādām darbībām.
Tomēr, ja pievērš uzmanību citiem vēžveidīgo pārstāvjiem, var atklāt pārsteidzošas vokālās spējas. No aptuveni 40 tūkstošiem zināmu vēžveidīgo sugu ne visas ir stingri saistītas ar ūdens vidi, un dažas no tām prot izdot skaņas.
Vislabāk pazīstami ir vijolkrabi, jeb pievilcīgie krabi (attēlā augstāk), kas dzīvo tropos jūras paisuma zonā un ilgi spēj uzturēties uz sauszemes. Svilpt viņi nevar, jo priekš svilpes nepieciešamas plaušas; krabi, lai gan izlien uz sauszemes, elpo ar žaunām kā viņu ūdens radinieki. Tomēr viņi ir iemācījušies sazināties, izmantojot skaņas — sist, atsitot ķērēžas pret substrātu, lai brīdinātu koloniju par briesmām.
Vēži-klikšķinātāji, kas dzīvo jūras seklākajās vietās, spēj radīt klikšķoņas skaņas, izmantojot savas ķēršas. Tas nav vienkāršs blīkšķis. Kad vēzis sit ar «kustīgo» pirkstu viena ķērša pret nekustīgo, rodas kavitācijas efekts: straujš spiediena kritums šķidrumā noved pie gāzes burbuļu veidošanās, ko pavada skaļš trieciens.
Čaukšķēšanu un skrāpēšanu var radīt arī daudzas langustu sugas — lielie jūras vēži bez ķēršiem. Viņi iegūst skaņas citādāk, it kā spēlējot stīgu instrumentu. Langustu ūsām, to pamatnē, ir rievots izaugums, ko izmanto kā vērtnes analogu; vēzis ar lielu frekvenci pavelk pa galvas izaugumu — tā dēvēto «zāģīti». Skaņas augstums un skaļums var mainīties atkarībā no vērtnes spiediena spēka.
Kam domāta šī «mūzika», nav pilnīgi skaidrs. Iespējams, langustas izmanto skaņas, lai nobiedētu plēsējus, jo visbiežāk tās izdod tieši izbijušas. Lai gan tas nav pierādīts, nevar izslēgt, ka tādā veidā tās sazinās ar saviem radiniekiem.
Tomēr vēžveidīgo skaņas svārstību uztveres orgāni ir salīdzinoši primitīvi: tās ir sariņveida struktūras, izkaisītas pa visu ķermeni. Grūti iedomāties, ka ar tām varētu uztvert smalkas augstuma un amplitūdas atšķirības, bet, iespējams, tās spēj noteikt skaņas avotu. ASV pat izstrādāja metodi komerciālo vēžu zvejai, balstītu uz to pievilināšanu, atskaņojot skaņas, ko radīs to radinieki ēšanas laikā.
