Zilā žagata ir gatava dalīties ar barību ar to, kam tā nepieciešama, pat bez lūguma.
Agrāk uzskatīja, ka savstarpēja palīdzība ir izteikti cilvēcisks raksturlielums. Bites un skudras netika ņemtas vērā, jo viņu palīdzība bija vērsta tikai uz kolonijas locekļiem. Pat tad, kad līdzīgas uzvedības novēroja citām dzīvnieku sugām, šos gadījumus skaidroja ar radnieciskām saitēm.
Tomēr laika gaitā parādījās dati, ka daži dzīvnieki palīdz viens otram, neesot radnieciskām saitēm.
Zilās žagatas, kas dzīvo Pireneju pussalā un Dienvidaustrumāzijā, uzrāda līdzīgu uzvedību. (Šīs žagatas līdzinās parastajām, taču atšķiras ar īsu knābi un kājām, kā arī citādāku krāsojumu.) Utrehtas un Vīnes universitāšu pētnieki nesen konstatēja, ka zilās žagatas dalās ar pārtiku ar savas sugas pārstāvjiem. Savā jaunajā rakstā žurnālā Scientific Reports zinātnieki ziņo, ka žagatas ne tikai palīdz meklēt barību, bet arī izvērtē, kam viņu atbalsts ir nepieciešamāks.
Eksperimenta gaitā žagatām piedāvāja daudz miltu vaboļu kāpuru. Blakus vienai žagatai atradās vēl divas: vienai no tām arī bija kāpuri, bet otrai — nebija. Pirmā žagata varēja nodot barību abām, izstiepjot kāpurus caur stiepļu režģa acīm starp voljēriem.
Kopumā žagatas dalījās ar barību ar abām kaimiņēm, taču visbiežāk tās nodeva barību tai, kurai tās nebija. Ja žagata bez barības to prasīja no citām, ar viņu dalījās biežāk, tomēr palīdzība tika sniegta arī tad, kad tā neprasīja. Tēviņi un mātītes rādīja nedaudz atšķirīgas uzvedības īpatnības: mātītes galvenokārt dalījās ar neveiksmīgo kaimiņu, dažkārt to ignorējot, kamēr tēviņi vienmēr iedeva kaut ko tai žagatai, kura palika bez barības. Pētījuma autori pieļauj, ka tēviņiem ir izdevīgi demonstrēt savu dāsnumu, jo tas padara viņus pievilcīgākus potenciālajām partnerēm.
Tādējādi zilās žagatas spēj izvērtēt savas sugas pārstāvju stāvokli. Ja biedram neveicas, tās izrāda līdzjūtību un cenšas palīdzēt grūtos brīžos. Tomēr par simpātijām un antipātijām jārunā piesardzīgi — putnu patiesie motīvi paliek neskaidri. Iespējams, žagatas cer uz pretpakalpojumu. Līdzīgi uzvedas vampīru sikspārņi: arī viņi dalās ar barību ar savas sugas biedriem, taču vieni to dara labprātāk, citi — retāk. Pētījumi parādīja, ka skopajiem vampīru sikspārņiem nākotnē nevar cerēt uz palīdzību. Tomēr līdzīgus savstarpējus aprēķinus var atrast arī daudzu no mums ikdienā.
