ASV fiziķu kolektīvs veltīja pētījumu zilās mušas nolaišanās mehānismam uz griestiem. Izrādījās, ka šo procesu var iedalīt 4 posmos. Tas raksturīgs daudziem lidojošiem kukaiņiem, tomēr līdz šim tas nav pilnībā izkopts un prasa no radījumiem sarežģītas pūles.
Galvenais jautājums, kas interesēja zinātniekus, bija: vai muša apgriežas tieši pirms kontakta ar griestu virsmu — vai arī viņa to izdara iepriekš lidojuma laikā?
Kā zināms, iespēju nostiprināties uz horizontālas virsmas ar galvu uz leju kukaiņiem nodrošina īpašas piesūceknes uz kājām (pulvillas). Biofizikas grupa, ko vadīja Bo Čens, noskaidroja, ka nolaišanās algoritms ir nedaudz sarežģītāks, nekā tika uzskatīts.
Pētījumā tika izmantots videogrāfs. Ierīce detalizēti fiksēja visu spārnu, kāju un ķermeņa kustības kukaiņa nolaišanās laikā. Papildus tika analizēta arī mušas vizuālā uztvere attiecībā uz virsmu un ar to saistītais mehānisms, kas novērtē aptuvenu laiku līdz kontaktam ar griestu virsmu.
Zinātnieki norādīja, ka ātruma parametri, ķermeņa pagriezienu leņķi un spārnu vicināšanas frekvence izrādījās sporādiski un tālu no vienmēr efektīviem. Tika arī atklātas vairākas likumsakarības pārvietošanās laikā. Tātad, jo mazāks nolaišanās laikā ir vertikālais ātrums un jo lielāks horizontālais ātrums, jo mazāk mušai jāapgriežas. Piemēram, ja muša «piebremzē» par 0,5 m/s, viņai pietiek tikai ar 90 grādu pagriezienu, nevis pilnīgu apgriešanos.
Zinātnieki norādīja, ka pētījuma rezultāti varētu būt noderīgi turpmākām robotikas izstrādēm.
