Lielbritānijā papagailis vārdā Naidžels četrpadsmit gadus dzīvoja kopā ar saimnieku, iemācoties ideāli atdarināt viņa balsi un raksturīgo britu akcentu, bet pēc tam pazuda bez vēsts.
Pēc četriem gadiem, kad visas cerības uz viņa atgriešanos bija zudušas, Naidžels tika atrasts pavisam nejauši dažu kilometru attālumā no mājām. Tomēr vispārsteidzošākais bija tas, ka klaiņošanas gados putns pilnībā nomainīja «valodu»: tagad viņš runāja nevis angļu valodā ar britu akcentu, bet tīri un tekoši spāņu valodā.
Šis gadījums kļuva par ilustratīvu piemēru tam, kā dažas papagaiļu sugas, jo īpaši pelēkie Āfrikas žako (Psittacus erithacus), spēj aizstāt jaunībā apgūto vārdu krājumu ar jaunu pat pieaugušā vecumā — fenomenu, kuru iepriekš uzskatīja par ārkārtīgi maz ticamu.
Zinātnieki pieļauj, ka putns ilgstoši varēja dzīvot spāņu valodā runājošā ģimenē vai regulāri sazināties ar valodas nēsātājiem, kas noveda pie pilnīgas putna runas prasmju «pārprogrammēšanas».
Naidžela stāsts sniedza vērtīgu materiālu putnu smadzeņu neiroplastiskuma, to sociālās adaptācijas un vokālās mācīšanās mehānismu izpētei, parādot, ka šo putnu spējas imitēt un integrēties jaunā sociālā vidē ir ievērojami dziļākas, nekā iepriekš uzskatīja.
