Tās veikli manevrē ar savu asti.
Lejupkrītot, kaķene aktīvi izmanto savu asti, kas palīdz tai kontrolēt kustību. Saskaņā ar impulsa momenta saglabāšanas likumu tās ķermenis pagriežas pretēji astes kustībai. Kaķene var regulēt rotācijas ātrumu, izstiepjot ķepas vai pieplakstinot tās pie ķermeņa. Šis process turpinās līdz brīdim, kad tā ieņem drošāko nolaišanās pozīciju — ar ķepām uz leju.
Daudzi kaķu dzimtas pārstāvji prot tehniku bezatbalsta apgriešanās gaisā, lai gan ne visi. Pamatā tas attiecas uz tām sugām, kas veic lielus lēcienus, piemēram, kokā dzīvojošiem grauzējiem, vīverām, martēm un lemūriem. Maz ticams, ka suns vai pat ūdrs spētu tik veikli apgriezties, lai gan viņu astes var raisīt kaķu skaudību.
Šī parādība skaidrojama ne tikai ar astes garumu un masu, bet arī ar to, ka dzīvnieku smadzenēs pastāv automātiska kustību programma, kas aktivizējas uzreiz, tiklīdz tie nonāk gaisā nestandarta pozīcijā.
