Daudzi interesējas, kā zivis saglabā dzīvību aukstos ziemas mēnešos, kad dažas ūdenstilpes pilnībā sasalst. Kur pazūd šie radījumi? Vai tās spēj izdzīvot šādos ekstrēmos apstākļos?
Zivis ir aukstasiņu organismi, kas nozīmē, ka to ķermeņa temperatūra var svārstīties plašos robežās atkarībā no apkārtējās vides temperatūras. Tomēr dažos pasaules okeāna reģionos ūdens temperatūra var pazemināties līdz –2 °C, un tajā pašā laikā zivis nekļūst par ledus gabaliņiem. Tas notiek pateicoties to asinīs esošajām īpašajām olbaltumvielām, kas darbojas kā antifrīzs.
Šīs olbaltumvielas sauc par glikoproteīniem, un to esamība zivju asinīs tika atklāta tikai 20. gadsimta vidū. Glikoproteīni spēj palēnināt ledus kristālu augšanu šķidrumā. Tie saistās ar kristāliem zivju asinīs, novēršot to palielināšanos. Interesanti, ka nesenie pētījumi ir parādījuši, ka glikoproteīni var ietekmēt ūdens molekulas attālumā, neļaujot tām savienoties savā starpā kristāliskā režģī. Tieši tāpēc zivs fiziski nevar sasalt.
Tomēr ziemā, sakarā ar būtisku temperatūras pazemināšanos, zivs ķermenis ieiet «atpūtas» stāvoklī, palēninot savu vielmaiņu. Parasti zivis nogrimst uz dibena, kur ūdens nesasalst pilnībā.
