Ķīnas Zinātņu akadēmijas pētnieki, kuru raksts publicēts žurnālā elife, mēģināja noskaidrot, kā tieši pie ziloņiem izveidojās spēcīgi, elastīgi un veikli snuķi. Pētniekuprāt, šī noderīgā pielāgošanās attīstījās ziloņu priekštečos viņu pārejā no mežiem uz atklātām ganībām.
Paleontologus jau ilgi interesē jautājums: kāpēc mūsdienu ziloņu priekštečiem ilgu laiku bija neparasti gara apakšžokļa, kas pēc tam ātri pazuda, atdodot vietu garam snuķim, ar kuru viņi sāka plēst zāli un likt to mutē.
Lai to noskaidrotu, pētījuma autori atjaunoja barošanās uzvedību un ekoloģiskās nišas trīs izmirušu zālēdāju sugām no snuķu dzimtas, kas dzīvoja miocēna laikā aptuveni pirms 11–20 miljoniem gadu Ziemeļu Ķīnas teritorijā. Šīs ēras vidū reģiona klimats strauji mainījās, kļūstot sausāks, kas noveda pie daudz atklātu, ar zāli klātu teritoriju veidošanās.
Zinātnieki secināja, ka pirms šīm klimatiskajām pārmaiņām gara apakšžokļa bija priekšrocība, ļaujot visu trīs sugu pārstāvjiem ar atšķirīgu efektivitāti ar zobiem plēst augus, kas mežos un ielejās auga dažādos virzienos. Parādoties atklātām ganībām, kur zāles stiebri auga vertikāli, priekšrocība pārgāja tai sugai, kurai apakšžoklis bija visuniversālākā, bet deguna apkārtne ap nāsām — visvairāk izstiepta.
Pakāpeniski, tomēr samērā ātri, šis mūsdienu ziloņu priekštecis piedzīvoja būtiskas pārmaiņas: apakšžoklis samazinājās, savukārt deguns vēl vairāk pagarlojās, kļūstot par galveno barošanās rīku — muskuļotu snuķi, kas spēja saritināties gredzenā, satvert zāli un nogādāt to mutē. Šādas dabiskās atlases rezultātā snuķa īpašnieki plauka, kamēr divas citas sugas izmirušas.
