Dažiem dinozauriem bija zobainas virsmas, kas savienoja augšējās un apakšējās skriemeļu daļas, kas nodrošināja tiem lielāku izturību.
Noteikti daudzi no tiem, kas kādreiz ir apskatījuši brontozavra skeletu — vai nu grāmatā, vai filmā — ir uzdevuši jautājumu, kā šī rāpuļa varēja izturēt savu svaru. Tomēr, izņemot brontozavru, pastāvēja arī citi milži: diplodoks, brahiouzavrs, apatozaurs un citi zauropodu grupas pārstāvji, kas sasniedza gandrīz četrdesmit metrus garumā un svēra simts tonnas vai vairāk (lai gan starp zauropodiem bija arī pundurveida sugas, kuru garums bija tikai 5–6 metri). Turklāt tie nebija ūdens radījumi: ja tie pilnībā dzīvotu ūdenī, tas atbalstītu viņu masu. Uz sauszemes visa smaguma slogs gulēja uz viņu pašu kauliem.
Acīmredzot dabiskās atlases procesā milzīgajiem rāpuļiem radās noteiktas īpašības, kas ļāva viņiem tikt galā ar savu svaru: tas ir unikāls kāju uzbūve, neliela galva un salīdzinoši viegli kauli, caur kuriem ir gaisa dobumi. Rakstā, kas publicēts žurnālā Ameghiniana, Mičiganas universitātes paleontologi apraksta vēl vienu anatomisku īpatnību, kas veicināja to, ka zauropodi kļuva par milžiem, proti — īpašu viņu skriemeļu uzbūvi.
Kā zināms, dinozauriem (kā arī zīdītājiem) skriemeļi sastāv no divām daļām: apakšējās — skriemeļa ķermeņa un augšējās, ko sauc par loka; starp tām ir atvere, caur kuru iet muguras smadzenes. Pieauguša dzīvnieka skriemeļa loka ir droši savienota ar ķermeni, tomēr starp tām līdz noteiktam laikam saglabājas skrimšļa slānis, kurā veidojas jaunas šūnas. Laiks, kad abas skriemeļa daļas saplūst, atšķiras atkarībā no sugas: cilvēkam tas notiek 6–7 gadu vecumā, bet pie zauropodiem loka un ķermeņa saplūšana notika ievērojami vēlāk, kad rāpuļi jau sasniedza savu pieaugušo garumu.
Dinozauriem tas varētu būt nopietns problēmas avots: skrimšļa slānis vājina savienojumu, un liela slodze uz mugurkaulu varētu novest pie abu skriemeļa daļu atšķiršanas. Tomēr pie zauropodiem (vismaz dažiem no tiem) kontakts starp skriemeļa loku un ķermeni bija zobains, kas novērsa to atšķiršanu. Turklāt zobainības pakāpe atšķīrās: Spinophorosaurus nigerensis skeletā, kuru pētīja raksta autori, kakla skriemeļos, kas atradās tuvāk galvai, kontakts starp loku un ķermeni bija salīdzinoši vienkāršs, bet jo tuvāk skriemelis atradās pleciem, jo nevienmērīgāka un sakņota kļuva savienojuma virsma. To izskaidro ar to, ka apakšējie kakla skriemeļi piedzīvoja lielāku slodzi nekā augšējie.
Nākotnē pētnieki plāno izpētīt citu dinozauru mugurkaula kaulus, ne tikai zauropodus, bet arī plēsējus, tostarp pazīstamo t-reksu Tyrannosaurus rex, kura svars bija apmēram 9 tonnas, kas arī nav maz. Ja citās sugās izdosies atklāt līdzīgu zobainu savienojumu, tas ļaus secināt, ka šī īpatnība bija kopīgs "zināšanu produkts" lielākajai daļai lielo pirmsvēsturisko rāpuļu.
